Viss sākās kādu nedēļu iepriekš, kad ar Jāni un Roli skatījāmies ''Yes man'' - ja nu kāds tiešām nezin, tad tā ir filma ar Džimu Keriju galvenajā lomā, kur čalim jebkurā ikdienas situācijā ir jāsaka ''JĀ!''.
Tā nu mēs, 3 viedi vīri, nolēmām, ka mums ar jāmēģina tā padzīvot veselu mēnesi, lai izdarītu no tā secinājumus. Protams, nolemts tika teikt ''JĀ'' normas robežās, lai neciestu skola, finanses (labi, es narvessenā nopirku šķiltavas, bet no tā jau nabagāks nekļuvu:D) un normālā dzīves uztvere. Tieši tāpēc arī nolēmām to neteikt nevienam, jo tādā gadījumā tas kļūtu neinteresanti un visi censtos kaut kā mūs izmantot
Saviļņojums uzsākt šādu mēnesi bija milzīgs - cik gan daudz jautra un neparedzēta mums priekšā, kam piekritīsim tādam, kur parasti teicām ''NĒ'' un vai apkārtējie pamanīs, ka mūsos kaut kas ir mainījies? Diemžēl - tas viss izgāzās. Mēs pat nesākām apmeklēt kādus baznīcas organizētus franču valodas kursus, mums pat neviens sektants neklauvēja pie durvīm, lai mēģinātu mums uzspiest savu pārliecību par to, cik kruts ir Dievs - mēs labprāt šādā brīdī piekristu pāris stundu sarunai. Bet FIGU! Šķiet, ka pasaule bija sadzirdējusi, ka mēs vēlamies mest tai izaicinājumu, tāpēc novērsās no mums un nemaz nemēģināja šo izaicinājumu pieņemt, tāpēc mazpamazām šī apņemšanās noplaka un jau pēc nedēļas tika pateikts arī pirmais ''NĒ'', kurš pamazām tika lietots arvien biežāk, līdz viss atgriezās vecajās sliedēs!
Tomēr šis tas interesants gan atgadījās. Sākšu ar to, ka jau pirmajās dienās biju palīgā vectēvam skaldīt malku.Tas pats par sevi nebūtu nekas īpašs, bet Jūs jau zinat, kādas ir vecmammas - '''Tu labi esi paēdis?Nu uzliec vēl kartupelīšus! Salātiņus ar izēd, lai es varu izmazgāt to bļodu!'' - tā nu es pārēdos. Bet tas nekas :D
Jautrākā daļa bija neliela saķeršanās ar kādu senu ( kā saka - ja sen, tad nav taisnība) bijušo. Bija man vienam čomam dzimene, kuru notusējām Pļaviņās pirtī, bet āfterpārtijs notika pie manis pirtī. Tātad - iet jau 2. vakars [es laikam esmu piedzēries jau kādu 3.reizi diennakts laikā:D] un tur ir arī viņa, kas ir romantiskās attiecībās (cik jauks vārdu salikums:D) ar kādu manu citu čomu. BET - šekureku, šie ņem un izšķirās (viņai mana pirts ir neveiksmīga - ne pirmoreiz viņai tur izirst attiecības, drīz gan jau kāda fobija būs:D). Protams, turpat netālu
-Es drīkstu šonakt palikt pie Tevis?
-
-Man nāk miegs, varbūt ejam augšā?
-Pagaidi, man te tomēr ciemiņi, es tā nevaru (jau pirmais tāds slēptais ''NĒ'', bet man ir attaisnojums, jo man taču ir ciemiņi:D)
Pēc 10min...
-Nu, varbūt iesim tagad?
-Nu, ej
-Nu nē, es nevaru tā bez Tevis...
-Labi, es aiziešu uz tualeti, uzpīpēt un tad izdomāsim!
Uzpīpēt es aizgāju, bet pa taisno gulēt savā istabā ar trīcošu sirdi klausoties, vai kāds man pa trepēm nenāk pakaļ. Un tā arī ar trīcošu sirdi es aizmigu un pēc nenoteikta laika ar vēl trīcošāku pamodos no kādas balss un pie gultas stāv VIŅA! Bļaģ, nafigam es neaizslēdzu durvis...
-Es varu nākt pie Tevis?
-Mhm...
Tā nu mēs jau guļam blakus un man rodas nelaba aizdoma...Paiet brīdis un sāk viņa mani glāstīt. Ciešos, ciešos un mēģinu tēlot, ka esmu gandrīz aizmidzis, mož atpisīsies, tiesa, es arī cenšos aizmigt. Pie sevīm drudžaini domāju - tikai nejautā, vai es nevēlos pārgulēt, tikai nejautā...Paiet laiciņš un glāsti kļūst spēcīgāki un uzmācīgāki un sāk viņa pieglausties pavisam tuvu, skūpstī man kaklu...Sāk līt auksti sviedri un doma, ka tūliņ nāksies iet arī tālāk, liek man rīkoties oriģināli - pasaku, ka aiziešu līdz tualetei :D
Tā vietā es aizeju līdz pirtij, nolamāju čomu par to, ka viņš nevarēja pagaidīt līdz rītdienai un tad izšķirties ar viņu, un dodos atpakaļ pa trepēm augšā, atveru durvis un ieeju...māsas istabā. Kur laimīgi nosnaužu līdz rītam un ne par ko neliekos ne zinis:D Tā beidzās stāsts, kurā es uz dzīvību un nāvi centos izbēgt no seksa :D
Man šķiet, ka bija vēl viens diezgan smieklīgs stāsts, kas šajā nedēļā notika, bet to es esmu piemirsis :D
Mēneša lielā izgāšanās bija tieši pēc nedēļas - ar Jāni riktīgi nodevām pa nakti (tā bija tā nakts, kad mums tas kautiņš sanāca, bet tas jau ir cits stāsts), man no rīta negulējušam bija jādodas ekskursijā. Atbraucām ap 16:30, Jānis jau pie Viļņa dzēra alu, es arvien biju negulējis, bet tas neatturēja mani arī doties turp. Tikai apziņa, ka pateicām ''JĀ'' Gunai un mums jāierodas 18:00 pilī uz ''Mis un Misters meži''. Bet...vēl pēc 2 aliem spēka bija TIK maz, kad nolēmām nekur neiet (tā nolēma Jānis, es būtu gājis, bet vienam man ar nebija spēka:D) un pateikt pirmo lielo ''NĒ'', kam turpmāk sekoja maziņie ''NĒ'' rindām vien :D Es vairs nejutu vajadzību uz kursabiedreņu lūgumu pēc pusdienām aiznest traukus atbildēt apstiprinoši, jo ideja jau tāpat bija izgāzusies.
Un tā nu šis stāsts beidzas. ''Nē'' tomēr mēs (nu vismaz es) dzīvē lietojam vairāk un pie tā arī paliksim!
Lielākie ieguvēji no šī balagāna laikam bija tie, kas man jautāja cigareti šā mēneša laikā, jo to tiešām neatteicu nevienam!
