Prāga 2015

Labas dienas!

Klāt ir kārtējais maijs, līdz ar to arī kārtējais Pasaules čempionāts hokejā, kurš šoreiz norisinājās Prāgā. Kā tad mums gāja - par to turpmākajās rindās.

3.maija pusdienlaikā (jā, paldies visiem par apsveikumiem) astoņi hokeju vairāk vai mazāk mīloši personāži, kas sastāvēja no 5 laimīgiem ar bonapartu un citiem labumiem bruņotiem pasažieriem, kā arī 3 ne tik ļoti laimīgiem šoferiem, salēca busiņā un startēja no Rīgas uz Prāgu. Ceļš tika vadīts kunga jautrā prātā, skaistām dziesmām utt., nu, kā jau tas parasti notiek. Ceļš pagāja visai raiti, ja neskaita, ka pāris reižu novirzījāmies no maršruta, piemēram, izbraucām no Polijas, iebraucām Čehijā, pēc brīža atkal iebraucām Polijā. Kādā pieturpunktā nakts vidū sastapām arī tautiešus ļoti kolorītā busiņā

 Katrā ziņā, nekādi lielie starpgadījumi nenotika, ja neskaita to, ka mūsu pirmais šoferis (sauksim viņu par Vaņku) jutās pazaudējis ļoti daudz alkohola patēriņa laika, tāpēc uzreiz metās skotu viskija apskāvienos, lai panāktu pārējos aizmugurējās rindās sēdošos. Nenoliegšu, izdevās tas viņam lieliski, jo kamēr citi centās gulēt, tikmēr viņa uzdevums bija neļaut to nevienam ar tādiem paņēmieniem kā pēkšņa galvas glāstīšana, ķeršanās pie meiteņu krūtīm vai pēkšņs bļāviens pie auss ''Idrtivaikociņ' Tēēvi mīīīluuuuu...'', kas vainagojās ar slepkavību ar iepriekšēju nodomu saskrāpētu kaklu, gandrīzēju nožņaugšanu un riebums pret šo dziesmu uz tuvāko desmitgadi.

Nonākuši Prāgā iekārtojāmies dzīvoklī, paēdām piemājas ķīniešu restorānā, stundiņu atpūtāmies un devāmies uz spēli pret Zviedriju.

 Pat pagalma kaķiem ir sava māja

 Pirms tam gan optimisti, kas izvirzīja teorijas, ka nu gan mums būs normāls pasākums, uzzināja, ka ''normāls pasākums ir tad, kad pirmoreiz abortu taisa, bet mēs tomēr esam uz čempionātu atbraukuši''.  Līdz tam gan bija jāatrod, kur novietot busiņu, jo pilsētā to praktiski neesot iespējams izdarīt, jo lielākā daļa stāvvietu ir rezervētas, pārējās var stāvēt maksimums 6 stundas, nevis nedēļu, kā mums nepieciešams, pie tam tas ir arī jebal cik visai padārgi. Nolēmām atstāt busu kaut kur ceļmalā pārkingā, kas atrodas pie metro galapunkta, kur par salīdzinoši zemām cenām var turēt savus auto uz ilgāku laiku. Kā tur izskatās, mēs tā arī neuzzinājām, jo turpceļā uzkārās navigācija, līdz ar to tika veikts nesankcionēts pagrieziens un ''Woalaaaa'' - mums ir burvīga iela ārpus pilsētas centra, kur ceļmalā ir novietoti auto un ne miņas no kādām aizlieguma zīmēm . Tā mēs tikām pie bezmaksas stāvvietas - te nu bija ''grūti atrast pārkingu''.

Uz spēli ieradāmies ļoti laicīgi, līdz ar to bija daudz laika patusēties pa fanu pilsētiņu, jo šī bija vienīgā spēle, uz kuru mums biļetes bija iepirktas iepriekš, līdz ar to nebija jākaulējas par cenu ar visādiem uzpircējiem vai citu valstu līdzjutējiem. Uz citiem mačiem gan biļetes nebija iegādātas, bet tas problēmas neradīja - tās  varēja nopirkt no citiem līdzjutējiem. Pacietīgākie lētāk, nepacietīgākie dārgāk, bet bez biļetēm neviens nepalika, visas biļetes bija derīgas un visas sanāca iegādāt lētāk par cenu, kāda bija kasēs. Piemēram, biļeti uz maču pret Šveici nopirku par 25 eiro (puse no reālās cenas) no 2 šveiciešiem, kuru draugs nokavēja lidmašīnu un netika spēli. Kopā arī vērojām maču, pļāpājām un slēdzām derības par mača uzvarētāju. Tiesa, brīdī, kad piecēlos kājās, lai palaistu garām kādu vēlāk ienākušu Latvijas fanu, man pret muguru atsitās kāda nepieklājīga šveicieša fana raidītā alus glāze, kas izraisīja sašutumu gan manī, gan tajos, ko laidu garām, gan manos Šveices kaimiņos. Turpinājās tas ar asu vārdu pārmaiņu līdz pārauga gandrīz kautiņā, tomēr mūsu mēģinājumu uzkāpt 4 rindas augstāk, lai pārmācītu pāridarītājus novērsa apsargu iejaukšanās - sakarsušie prāti tika nomierināti, līdz ar to mača turpinājumu varējām vērot drošībnieku modro acu uzraudzībā.

 Mācu bērniem kapāt hoķi

 Tomēr īstie pigori sākās pie ieejas hallē. Kā izrādījās, karma nav nekāds mazais bērns - Vaņka joprojām bija pilnīgā ķēmā nebija uzlabojis savu koordinācijas spēju un arī ar trešo reizi viņam neizdevās pierunāt apsardzi tikt iekšā hallē biļetes vietā rādot savu apdrošināšanas polisi. Kā par brīnumu, arī ID kartes uzrādīšana kopā ar šo polisi nedeva privilēģiju vērot spēli klātienē, tāpēc nācās vien ar skumīgu skatu pavadīt pārējos un nākamreiz paturēt prātā, ka biļeti vajag turēt rokā, nevis makā. Protams, nedienas ar to nebeidzās - pēc spēles Vaņka bija pazudis un vismaz pāris stundas nebija sazvanāms. Kad jau kompānija kopīgi vakariņoja piemājas čehu krodziņā, beidzot bija arī pirmie jaunumi - Vaņka esot ceļā pie mums un drīz būšot. Nevienam gan īsti nebija skaidrs, kā tas iespējams, jo ne viņš zināja adresi, ne kur pats atrodas, kā arī viņa teiktais, ka ir ''tepat'', mūs ne pārāk pārliecināja. Protams, ''tepat'' turpinājās vēl kādas pāris stundas, līdz situācija tika atrisināta ar uz ielas satiktu čehu palīdzību, kuriem tika iedots telefons, lai tie sarunā ar otrā pusē esošo čehu, kam telefonu bija iedevis Vaņka, lai izsauc viņam taksi un nogādā pie mums. Kaut kā nebūt beigās tas arī izdevās. Un ''tepat'' tik tiešām bija tepat, ja neskaita to, ka otrā pilsētas galā.

Turpmāko dienu laikā tika apmeklēti daudz un dažādi čehu krodziņi, kur tika ēsti nacionāli un ne tik nacionāli čehu ēdieni un izdzerts daudz alus. Alus cenas veikalos ir sākot no 30 centiem, bet klāt ir jāpiemaksā arī apmēram 10 centi par pudeli, līdz ar to nebijām lepni un pēdējā vakarā visu mājās izdzerto taru nesām uz tuvāko ķīniešu veikalu nodot - jā, lielākā daļa mazo veikaliņu ielas malās pārvalda ķīnieši vai, precīzāk, citi šķībaicainie vjetnamieši. Tur var nopirkt visu - pat Latvijā ražotu sidru Fizz. Bez ķīniešiem vai vjetnamiešiem sanāca satikt arī vairākus ukraiņu tautības cilvēkus, kas izteica pateicību, ka mēs atbalstot viņus situācijā, kas notiek ar viņu valsti un tekstus, kas norādīja, ka visi kā viens būtu gatavi nosist Putinu, ja vien tas pagadītos pa ķērienam, bet šajā tematā es sīkāk neiedziļināšos. Krodziņos alu var iegādāties sākot no nepilna eiro, hokeja arēnā nedaudz zem 2 eiro. Salīdzināšanai - ķīniešu restorānā 0,5l aliņš maksā lētāk kā 0,33l kolas bundža, bet čehu krogā tas maksā tikpat cik trauciņš ar kečupu. Vienīgā nelaime, ka tie ali visi ir vienādi (pat neskatoties uz cenu starpību), visai viegli un katrā ziņā ne tuvu nav tik garšīgi kā mūsējie, ja vien neesi aldara vai cēsu vairumprodukcijas cienītājs( trešajā dienā jau sāku ilgoties pēc poļu benzīntankiem, kur par nepilnu pusotru eiro varēja nopirkt 0,58l tilpuma Desperados alus dzērienu kaut nakts vidū).

 Krodziņš ''Pie Homēra''

 Tā kā Prāga nav Minska, tad biju nolēmis ceļojuma laikā nedzert kā cūka nelietot nekādus stipros dzērienus, bet koncentrēties uz alus baudīšanu, kas izdevās tikai ar pavisam nelielu krāpšanos. Protams, tas vainagojās ar galvu reibinošiem panākumiem šī termina pilnīgi pretējā nozīmē. Vienīgā reize, kad šīs nedēļas laikā biju sareibis vairāk kā parastā otrdienas vakarā ejot mājās no ''Alas'' vai ''3 vīriem laivā'' bija pēc mača ar Šveici, jo tas man prasīja izdzert 7 alus vien spēles laikā. Tiesa, daži ali pirms tam un daži pēc tam arī nelīdzēja un mājās es nonācu jau gandrīz pilnībā atžirdzis. Tomēr paši čehi ļoti lepojas ar savu alu un uz katras mājas stūra ir kāds krodziņš vai restorāns, kur tas tiek cilāts kausu pēc kausa. Vienīgais patiešām garšīgais aliņš tika dzerts kādā krodziņā, kur šo alu arī darināja. Protams,  tas bija kādu pusotru reizi dārgāks kā citos krogos nopērkamais, tomēr ar pavisam citu baudu tika izdzerts. Īpašs žetons par ielas malā esošo leti, kur var piestāt nogurušie ceļinieki un gardu muti izdzert bairīti.

Ja sanāca neliela vilšanās ar alu, tad ēdiena ziņā gan problēmas neradās. Nu vismaz man. Ēsts tika daudz un gardi, cenas arī apmēram kā lētākajos Rīgas krogos (protams, varēja ēst arī dārgākās vietās, bet Dievs nemīl, kad nabagi trako), par porciju lielumu sūdzēties nevarēja un šī ceļojuma daļa mani pilnībā apmierināja. Vienīgās problēmas radās ar čehu nacionālo virtuvi, kur bieži vien kā piedevas automātiski nāk kāda kartupeļu vai kāda citāda maize, kas jāslapina mērcē vai jāēd kopā ar ribiņām. Un to ciest nevarēja viens no mūsu kompānijas locekļiem dalībniekiem, jo viņam kaut kā vienmēr sanāca vai nu izvēlēties, vai oficiants ieteica ko šādu. Praktiski visos Prāgas krodziņos var iekšā pīpēt - smēķēt, kurīt, zilināt uz nebēdu. Protams, ir arī nesmēķētāju zonas, kas atrodas kaut kur pagrabā un lai līdz tām tiktu, tāpat ir jāiziet cauri smēķētājiem. Vienīgā vilšanās, ka vairs nebija nopērkamas cigaretes ''Petra'', kas ieguva īpašu atsaucību skolas ekskursijā uz Prāgu 10.klasē,

Kā sabiedrisko transportu lielākoties izmantojām metro, jo tas tik tiešām ir ļoti ērts un nesagādā nekādas problēmas, ja vien zini, kur aptuveni vēlies nokļūt. 30 minūšu biļetes cena ir nedaudz zem 1 eiro. Es gan iegādājos tikai 2 pa visu nedēļu, jo izaicinājums pabraukāt par zaķi  ne tikai Rīgā, bet arī Prāgā bija pārāk liels. Tomēr ne visiem kolēģiem šis izaicinājums bija pa spēkam. Divi grupas dalībnieki uzrāvās un tika pie soda 30 eiro apmērā katrs. Protams, pēdējā dienā karma uzsmaidīja vēlreiz, kad  ar tramvaju Raivis un Ance devās pakaļ busiņam. Svētdienas agrā rītā visi kioski bija ciet un biļeti iegādāt nebija iespējams. Diemžēl, biļešu kontrolieriem tas ne īpaši interesēja, līdz ar to arī tika pagādātas vēl 2 soda kvītis 30 eiro apmērā katra.

Metro nežēlīgi augsts un stāvs

 Mam to rad do analu

Vietējā publika pret mums izturējās ļoti laipni. Visos krogos nāca klāt, sveicinājās, interesējās ar ko mums jāspēlē ''Ar Vāciju? He, tad jau Jūs uzvarēsiet...!''. Pirms mača ar Vāciju krodziņā mums blakus sēdēja arī pāris krievu tautības tūristi, kas iesmēja, ka arī pēc 50 gadiem atbraukšot uz Pasaules čempionātu un mums vārtos joprojām stāvēšot Masaļskis.  Ugunsdzēsēju mašīnas garām braucot pīpināja, kopumā atmosfēra ļoti jauka. Bija arī vīri, kas krogā jau bija gatavi bīdīt kopā solus un krēslus, lai tik mēs nākam pie viņiem piesēst, iedzert un papļāpāt, bet diemžēl tobrīd bija citi plāni, tāpēc ceru, ka viņi nenosprieda, ka esam lepni. Lai gan, patiesībā pohuj tam nav pārāk lielas nozīmes. Pat laikapstākļi mūs lutināja un bija visai burvīgi, neskatoties uz to, ka visu nedēļu tika solīts lietus. Otrdienā gaisa temperatūra sasniedza pat 28 grādus. Vienīgais negatīvais moments bija, kad viens no biedriem uzķērās uz reklāmu un devās samainīt naudu kādā valūtas maiņas punktā un samaksāja kādus 20% no summas komisijā, bet tie jau tādi sīkumi vien uz kopējo tēriņu fona, jo kurš gan skaita tās kapeikas.

Labs pisuāru plānojums

Pēc mača ar Šveici iznāca apmeklēt arī Prāgā ierīkotos ''Četrus baltus kreklus'' - kaut gan nezinājām, kur tie atrodas, atradām tikpat amizanti kā bezmaksas auto stāvvietu. Vienkārši devāmies vakariņās uz pilsētas centru, ieraudzījām norādi uz ķīniešu restorānu un pa ceļam uz to arī bija izslavētais krodziņš, kurš bija pārbāzts ar latviešu publiku - visi dzēra alu, dejoja un svinēja uzvaru latviešu mūzikas pavadībā. Ļoti patika, ka muzikants pajautāja zālei, vai šeit ir arī Nikolajs Puzikovs. Saņēmis noliedzošu atbildi uzgavilēja, ka tad vismaz ballīte būs izdevusies! Uz skatuves bez Jakušonoka un trompetista bija arī trešais mākslinieks, kas bija visai lielā pālī un dziedāja galīgi šķībi. Sākumā nodomāju - kam negadās, bet kad pēc kādas ceturtās dziesmas viņam tika pavēlēts nolikt mikrofonu un aizvākties no skatuves, lai ballīte netiktu pārtraukta, sapratu, ka viņš nebija daļa no grupas sastāva.

Pēdējā vakarā kopā ar  Vaņku arī aizdevāmies uz vietējo klubu.  Klubs kā klubs, tikai arī šeit kurīt varēja visur. Tualete smaržoja pēc zāles, visur citur pēc cigaretēm. Pat kratīties deju placī varēja ar smēķi mutē. Sākumā aizdevāmies civildrēbēs, bet ar tām laikam baigi iejukām pūlī un izskatījās, ka sadale ar jau bija notikusi visi smukākie skuķi jau izķerti. Pie manis pat pienāca jaunieši un interesējās, vai nevarot dabūt extazy. Vēlāk aizdevāmies uz mājām pēc hokeja krekliem un tad vismaz tapām pamanīti - hokeja līdzjutējus atpazīst arī jaunieši. Visi gribēja iedot pieci, papļāpāt, nofotografēties un tā tālāk.

Protams, protams, kas tas būtu par ceļojumu mūsu kompānijā, ja nenorisinātos arī Praha Open atklātais zoles turnīrs. Arī to mēs paspējām uzspēlēt visur - dzīvoklī, uz balkona, krogos un fanu pilsētiņā. Šoreiz mačos debitēja arī īpašais viesis Vitamīns Ints, tiesa gan, zemākajā līgā, bet vienmēr ar kaut ko ir jāsāk. Kopumā tika izspēlētas nepilnas 600 zoles partijas. Divus vakarus mači ilga līdz pat 5 rītā, kas gan nav nekas īpašs uz tā fona, kas notiek pašu zemē, tomēr priekš Prāgas ir ievērības cienīgs fakts.

Ar oriģinālajiem čempionāta talismaniem gan nofotografēties neizdevās (un nebija arī īpašas vēlmes, jo tie zaķi ir visai tizli), toties savs Bobs un Bobeks bija arī mūsu pašu kompānijā. Uz pēdējo maču pret Austriju viņi jau bija krietni kolorītāki un arī krietni lielākā alkohola reibumā kā īstie, tāpēc ir piedodams, ja viens no viņiem otrā perioda laikā noliekas uz auss, kamēr otrs atrodas pīpētavā laikā, kad mūsējie gūst uzvaru pagarinājumā. Pēc tam abi izbraukā visu pilsētu un kādas 5 stundas pēc mača un 9 stundas pirms Prāgas atstāšanas arī atrod ceļu uz mājām.

 Nedaudz saguris Bobs

 Es ar Bobu un Bobeku

 Bobs ar Bobu un Bobeku

 Bobeks ar Šveices faniem

Protams, šis ir ceļojuma atspulgs vairāk no mana skatpunkta, jo bez hokeja un zoles kompānijai bija arī atšķirīgas intereses, līdz ar to visu laiku kopā nepavadījām un katram bija arī savi piedzīvojumi. Kuram vairāk interesēja aplūkot krogus un izbaudīt nacionālo virtuvi, kuram vairāk interesēja kultūrvēsturiskie pieminekļi un Vecpilsētas apskate, cits devās maukās pabaudīt citus labumus, ar ko slavenas Austrumeiropas skaistākās pilsētas. Katrā ziņā, ceļojums tika aizvadīts uz ļoti pozitīvas nots un laiks atgriezties realitātē - darba un ikdienas rutīnas piesātinātajā, kur katrs pretimnākošais tautietis vairs nebļaus ''Sarauj!'' un nesveicināsies ar Tevi, kaut Jūs nekad iepriekš neesat redzējušies.

 Visu nedēļu neesmu darījis neko prātīgu - tikai smēlis!

French open zoles turnīrs Parīzē

Labvakar!

Kā jau daudzi no Jums ir informēti, dažu pieredzes bagātu zoles mīļotāju kompānijā dzima ideja - aizbraukt un uzspēlēt zolīti pie Eifeļa. Vēl par lielāku izbrīnu - mēs to tiešām izdarījām un turpmākajās rindās pastāstīšu, kā tad mums tur gāja. Brīdinu uzreiz - būs gari!

15.decembra vakarā es, Ralfs (ne tas, kurš parasti - šitais ir cits), Mikus un Dace uzsākām savu vērienīgo ceļojumu. 3:00 mums bija reiss ar autobusu uz Viļņu, kur tālāk mūs gaidīja lidojums uz Parīzi. Iesildīšanos veicām Rīgas centrālajā Hostelī pie Ieviša, aizbraucējus pavadīt bija ieradies pārdzēries Bartess, viss kā parasti. Iekāpjot autobusā, pašiem par lielu izbrīnu, secinājām, ka visi pasažieri guļ (jo ir taču tikai trīs naktī un reiss iet no Tallinas), bet tā kā sagatavojušies bijām, kārtis arī bija līdzi, zoles mačus uzsākām uzreiz aizmugurējā sēdeklī. Pēc pāris partijām tika konstatēts, ka Dace ir pārāk lielā pālī jautrā prātā, lai adekvāti varētu uztvert šo nopietno pasākumu, tāpēc vienbalsīgi tikai aizsūtīta gulēt - tā visiem bija labāk.

VIļņā ieradāmies 6:50 no rīta, reiss uz Parīzi bija 13:15, tāpēc laika mums bija diezgan daudz, lai izdomātu, kā atrast lidostu. Protams, pēc atraktīvām 4 stundām autobusā, tualetes apmeklējums bija visai loģisks, taču tā kā lietuvieši bremzē ar eiro ieviešanu, tualetes automāts prasa litus, kuru mums, protams, nav. Apmānīt viņu nevar, jo sistēma ir diezgan droša, lai neviens nečakarētu valsti un milzu nauda nonāktu pašvaldības kasē. Vienīgais variants - griezties pie kāda vietējā, lai tas samaina. Metos klāt pirmajam pretimnācējam ar tekstu: ''Izviņiķe...'', ko pabeigt nepaspēju, jo atskanēja atbilde: ''Nebūs, nebūs, es pats meklēju, kur lai samaina''. Par laimi paveicās, jo izdevās atrast maiņas punktu (tur bija kaut kāds prikols ar naudas mainīšanu, bet nudien neatceros kāds, tāpēc varat iztēloties paši) un tālākais noritēja bez starpgadījumiem.

Neliela atkāpe - pēc izkāpšanas no autobusa Dace konstatēja, ka ir pazaudējusi telefonu (kurš pēcāk atradās turpat somiņā). Būtu Jūs redzējuši to sprintu pakaļ prombraucošajam autobusam. Diemžēl, autobuss šajā divkaujā uzvarēja, bet vēl gads futbola un frīsbija treniņos un Dace jau būtu favorīts šajā duelī.
Aptvēruši, ka mums ir kādas 6 stundas laika, sākām štukot, kā lai atrod lidostu. Tieši tajā brīdī blakām piebrauca buss ar uzrakstu ''Airport''. Īzī pīzī, aizbraucām uz lidostu un tur priekšā nākošais jautājums - ko 5 stundas darīt lidostā? Sākām vazāties pa apkārtni, atradām pārtikas lielveikalu, iepirkām dažādus dzērienus - ļoti labs 7,5% arbūzu dzereklis tur bija, kuņģa spazmas garantētas, Dace ieēda aukstu plovu, viss kā pienākas. Daļu lielveikala aizņēma kazino zooveikals, kurā mēs ar Miku nolēmām ieskatīties, lai laiks ritētu ātrāk, tikai bija jāsagaida plkst. 9:00, kad viņu vēra vaļā. Pusstundu nodirnējuši pie ieejas, sagaidījām, līdz atnāca drūms vīrelis un uzlika zīmi, ka vērsies vaļā tikai 12:30 - pieļauju, ka viņš no iekšpuses saprata, ka neesam nekādi mazie bērni un ja tiksim tur uz stundiņu iekšā, tad savu bodīti varēs klapēt ciet. Un pareizi vien bija!

Tālāk apkrāvušies ar dažādiem viegliem un ne tik viegliem dzērieniem, smagu sirdi par netikšanu uzspēlēt blekdžeku un saviļņojumu drīzumā tikties ar pašu Eifeļa torni, devāmies atpakaļ uz lidostu. Pāris tālākās stundas pavadījām jautri sēžot un spēlējot zoli pašā lidostas sirdī. Neskatoties uz atraktīvo uzvedību, nesaņēmām pat nevienu aizrādījumu.

Vislielāko satraukumu manī izraisīja pati lidošana. Varbūt kāds no Jums brīnīsies un neticēs, ka tāds liels ceļotājs kā es (esmu bijis Lietuvā un Igaunijā, Ludzā un Zilupē, skolas ekskursijā uz Poliju, Slovākiju un Čehiju, divreiz uz hokeju Baltkrievijā un vienreiz ceļojumā ar prāmi apkārt pasaulei uz Stokholmu) nekad nav lidojis ar lidmašīnu. Ja es nebūtu 17 reizes izpētījis statistiku, ka viņas reti krīt lejā, es tur iekšā nekāptu. Biedri līdz pat pacelšanās sākumam paspēja kārtīgi izņirgāties par mani, bet beigās nekas traks nebija - bali nebija, nevēmu, pat aizmigu lidojuma laikā. Ā jā, arī lidmašīnā mēs spēlējām zoli.

Izkāpjot no lidmašīnas sekoja nākošais uzdevums - tikt uz Parīzi, kas bija 90km attālumā. Zvanījām caur www.blablacar.com atrastajam Stefanam, lielas cerības gan nelolojām (vienīgajā atsauksmē bija rakstīts ''this guy never showed up''), bet maksāt 17eur par autobusu negribējām. Pārsteidzoši veiksmīgi sazvanījām, izstāstījām, ka atrodamies pie kaut kāda apļa pie lidostas, termināls laikam otrais, bet lai meklē 3 čaļus un meiteni sarkanā mētelī. Stefans teicās būt zilā fordā pēc 20 minūtēm. Pēc pusstundas mums blakus apstājās pelēks opelis, kuram pie stūres sēdēja pusnēģeris un kaut ko franciski man jautāja. Atbildēju, ka man no viņa neko nevajag un aizsūtīju prom. Pēc 10 minūtēm vēlreiz sazvanījāmies ar Stefanu, šis teicās būt pēc 2 minūtēm, kā arī bija - atbrauca tas pats nēģeris melnādainais opelī. Šeit arī radās joks, ka Francijā atšķir 3 auto markas - Citroens, Reno un Pežo, bet visi pārējie ir fordi. Lai būtu.

Stefans izlaida mūs kaut kur vairāk vai mazāk Parīzes centrā pie lielveikala, pateica, kādu mums metro pieturu vajag - tik sakarīgi, ka es to vārdu pat izrunāt nespēju un pēc pusminūtes jau biju aizmirsis. Piepirkām pilnu maisu ar vīniem, sieriem un visādu citādu drazu un devāmies lejā, lai atrastu vajadzīgo metro un staciju, nekas jau grūts, cik tur tāds pieturas var būt, kādas 10, nu labi, varbūt 20 pa visu Parīzi. Un tad mēs ieraudzījām metro karti...

Pēc 20 minūšu izmisīgas mūsu ''Pašerlegulē'', vai kā tur Stefans teica, meklēšanas kartē un adreses rādīšanu garāmgājējiem sapratām, ka aršanas nebūs. Nācās doties pie kases, lai uzzinātu, kā tikt tur, kur mums vajag. Norādījumi gan bija visai precīzi (tikai dodoties atpakaļ uz lidostu sapratām, ka 1 pieturu par tālu mums bija norādīts) un nokļuvām netālu no nakstmītnes. Pirmie iespaidi par Parīzi tumsā - sajūtas kā filmā, daudz izkārtnes, daudz nēģeru afroamerikāņu, visi hujārī ar mopēdiem, motocikliem, motorolleriem. Tā kā kartes pētījuši nebijām, pašiem nebija ne jausmas, kur atrodamies, kur atrodas viesnīca, kādā virzienā tagad jāiet. Devāmies pie vietējiem ar karti un atzīmēto viesnīcu un taujājām vietējiem, kā mums tur tikt. Daļa raustīja plecus, daļa sūtīja mūs atpakaļ uz metro un braukt sazin kur, daļa mēģināja izstāstīt ceļu franciski. Tas, protams, ir loģiski, ka ja Tev angliski pajautā, kā tikt tur un tur, Tu uzreiz izstāsti franciski, kā to izdarīt. No tā arī ņēmām piemēru un turpmāk visus neskaidros jautājumus devāmies risināt latviešu valodā. Ar kādu 15.piegājienu beidzot atradām cilvēku, kas kaut cik saprotamā, lai gan joprojām franču, mēlē spēja izstāstīt aptuvenu ceļu līdz viesnīcai. Nonākuši līdz konkrētajam punktam sapratām, ka esam tuvumā, jo Mikus bija caur Google Earth vai sazin kur vēl pētījis apkārtni un daudzie kāzu saloni viņam šķita pazīstami. Tomēr īsti vietā nebijām. Prasījām kaut kādiem vietējiem čaļiem, prasījām blakus esošā viesnīcā, kur mums jāiet tālāk - visi rausta plecus, neviens neko nezina. Topogrāfiskā idiotisma salīdzinājumam - mēs atnācām pa Ģertrūdes ielu līdz Brīvības ielai un devāmies uz Lāčplēša ielas pusi, prasot, kur ir Lāčplēša iela, ko neviens parādīt nevarēja. Nebūtu mana ērgļa acs, ar kuru pamanīju 50m tālāk esošās ielas nosaukumu, varbūt būtu maldījušies vēl ilgāk.

No viesnīcas neko daudz negaidījām - kā bija rakstīts atsauksmēs: ''If You want live like animal, this is the place for You''. Tā kā mēs to tiešām gribējām, tā tiešām bija īstā vieta priekš mums. Protams, ka par brauciena himnu kļuva šis gabals - beigās būs iespēja noskatīties asinis stindzinošu interpretāciju mūsu pašu izpildījumā.

 Beigās gan nācās vilties, jo bija maza jauka istabiņa ar 4 gultām, TV, dušu un tualeti. Mikus ātri pie administratora noskaidroja, vai var pīpēt ēst sieru istabā - varot, tikai jāatver logs. Logs izrādījās balkons, bet nu tie ir sīkumi.

Aizgājām vakariņās uz tuvējo kebabu, kur ieēdām chicken's chicken with chicken and chicken souce. Kebabā mani uzreiz nemirkšķinot gribēja apkāst par 10eur, bet es skaitļi ir mana stiprā puse un provokācijām neļāvos. Protams, turpat arī iztukšojām līdzpaņemto vīnu. Pa ceļam arī pirmoreiz sastapāmies ar tik izplatīto ''Pscccc, pssscc''. Respektīvi, Tu ej pa ielu, malā stāv nēģeris un pēkšņi atskan ''Psccc, psscccc'', Tu pagriezies un Tev sāk piedāvāt hašišu, kokaīnu, Samsung Galaxy S5, seksu, prot arī krieviski pateikt ''Harašo''. Diemžēl vai par laimi, bet neko no puiša neiegādājāmies. Tad jau arī vakars bija klāt, ķērāmies pie ēšanas, dzeršanas un viesnīcā sākām Parīzes atklāto zoles čempionātu. Diemžēl, lai attaisītu vīnu ir vajadzīga speciāla ierīce, ko sauc par korķu viļķu, praktiskā latvieša iztēle vai...Dace ar skropstu tušu. Protams, Parīzes prikoli ir Parīzes prikoli, bet šīs nakts kulminācija bija, kad sākām dot saviem nākotnes bērniem vārdus. Es savu uzvārdu mainīšu uz Reņģe un manu meitu sauks Svaiga. Svaiga Reņģe.Turpināts tika līdz vēlai naktij, tad aizgājām gulēt, sapratām, ka nenāk miegs, cēlāmies augšā un spēlējām vēl, tad gājām gulēt vēlreiz.

Otro dienu sākām ar aukstu vīna malku un 2 stundām zoles viesnīcā un tad devāmies 8 stundu pastaigā pa Parīzes ielām. Aizstaigājām līdz Triumfa arkai - ir liela, jā, parakstījām tur rumāņu meiteņu petīciju par naudas ziedošanu kaut kādiem bērniem, līdz mums tiešām sāka diņģēt naudu un nācās atšūties. Ieēdām pa ceļam kastaņus - nekas īpašs, nav brīnums, ka pie mums neviens viņus neēd. Dzirdējām vēl vairākus ''Pssscc, pssccc'' piedāvājumus. Dienas vilšanās bija neveiksmīgā piedalīšanās atrakcijā, kur jāmet mazi riņķīši uz karuselī griezošām mantām - nevinnēju xbox one. Skumji. Toties būdiņā pie vīra, kas cepa ielas malā superīgas pankūkas, ēdu garšīgāko hotdogu pasaulē. Vēl viens spilgts notikums bija publiskajā tualetē, pa ceļa uz Eifeli. Tur tā sistēma ir tāda, ka ieej, izej un tad viņš pats sevi mazgā kādas 5 minūtes un tikai tad durvis atveras, lai laistu nākošo. Tā kā bijām ļoti nepacietīgi, tad es devos iekšā uzreiz aiz Ralfa, negaidot nekādas tur procedūras. Ziniet, diezgan episks ir moments, kad Tu kārto savas darīšanas un Tavā acu priekšā pods paceļās un ievietojas sienā, kamēr Tu pārsteigts turpini kārtoties.

Labi, ka nevienam nevajadzēja dirst kakāt, vot tas būtu bijis kronis. Un visu laiku skan kaut kāda sievietes balss, radot sajūtu, ka viņa Tevi vēro. Visu dienu dzērām vīnu - Francijā forši ir tas, ka vari brīvi dzert uz ielas un neviens Tevi par to nenosoda.

Eifelis ir foršs. Bijām vakarā, kad šis jau sāk spīdēt. Tiešām iespaidīga celtne, bet netēlošu te drūmo mākslas pazinēju - brauciena misija tika izpildīta un zole zem Eifeļa uzspēlēta! Visticamāk, ka pirmoreiz Eifeļa pastāvēšanas vēsturē.

Atpakaļceļā atkal bijām lielveikalā - viņiem ir citronu Coca-cola un persiku Šveps, bet nesanāca neko no tā nogaršot, jo visu laiku nācās dzert vīnu. Metro saderēju ar Mikus, vai pretim sēdošais nēģeris izkāps pirms vai pēc mums un vinnēju 5 eiro. Bijām restorānā, kur ēdām garšīgāko sīpolu zupu ever. Vairākas vasaras anglijā pavadījušais Mikus gan sākotnēji pasūtīja ''Boiled eggs with mayonesse'', par ko vispirms sākām zviegt mēs, pēc tam arī oficiants. Beigās arī pats vaininieks, kad saprata, ka tā tomēr nav olu zupa. Tad nonācām atpakaļ viesnīcā, lai ļautos vēl vienai nakts uzdzīvei bez gulēšanas, jo pirms 6:00 jau bija jādodas uz lidostu. Protams, arī šim vakaram bija sava spārnotā frāze:''Padod man šķiņķi, es gribu pačurāt!''. Pat bail domāt, kā tas bija domāts, bet par laimi to neviens vairs neatceras. Un labi ka tā.



 Pienāca rīts. Gaidot metro un apspriežot vitāli svarīgus jautājumus, otrpus sliedēm atskanēja pārsteigts jautājums ''A kto iz Jelgavi?''. Tas bija Francijā dzīvojošais bijušais jelgavnieks un cietumnieks Artjoms, kurš lika sveicināt Latviju un sūdzējās, ka te maz savējo. Nu, vienīgi vēl Andrejs kas no Daugavpils, bet tas tagad esot cietumā, bet Rēzeknes Juriju sen neesot saticis. Turpinājumā gulēšana mašīnā uz lidostu, gulēšana lidojumā uz Viļņu, zoles spēlēšana Viļņas autoostas ēdnīcā un gulēšana autobusā uz Rīgu.

Ceļojums skaitļos: iztērētā nauda - mazāk nekā paredzēts, bet vairāk nekā varu atļauties. Pārtikas cenas nedaudz virs Latvijas līmeņa (tuncis bundžās gan nežēlīgi lēts, 2 bundžas pa 0,59eur). Vīnu izvēle ļoti laba, dzērām cenās no 1,5-3eur. Nekāda vaina. Kafejnīcas dārgas, ja grib pa lēto, tad jāēd kebabi.
Izdzertais alkohols - dahuja mazāk nekā paredzēts, bet vairāk nekā vajadzētu. Būtībā spiedām uz vīniem, tieši tik daudz, lai es vīnu vairs negribētu savā dzīvē redzēt.
Izspēlētās zoles partijas - nedaudz virs 400.
Eifeļa torņa augstums - Kaut kādi 150 metri  320 metri.

Beigu beigās - sveiciena dziesma no Parīzes zolmaņiem 4 stundas pirms pošanās atpakaļ uz Latviju. Paris got Talent 2015. Ar vājiem nerviem neskatīties. Ar vājām ausīm ne tik. Bet beigās Mikus sveicinās mammu. Un atcerieties - if You want live like animal, this is the place for You!
Cheers!

P.S. Tālāk redzamo video vidējais cilvēks nespēj izturēt ilgāk par 10 sekundēm.

Minska 2014

Tā nu ir sanācis, ka pēdējais ieraksts šeit man bija veselu pusotru gadu atpakaļ un arī par Minsku http://nedzeram.blogspot.com/2012/12/ka-mes-minsku-izdzeram.html Šoreiz bija pienākusi otrā reize Minskas apmeklējumam un tas atkal ir rakstīšanas vērts!

Piektdien, 9.maija vakarā, startējām no Rīgas ar 2 auto, lai dotos uz PČ hokejā. Sirdis visiem satrauktas, Latvijas krekli mugurā, bonaparts somā un tā. Paša brauciena laikā nenotika nekas īpašs - robežu šķērsojām bez problēmām un ļoti ātri. Paldies šeit jāsaka Baķkam, ka vīza nav vajadzīga un hokeja faniem bija atsevišķa josla, pa kuru šķērsot robežu! Interesanti, ka nakts vidū iebraucot Baltkrievijā, pār ceļu nepārtraukti skrēja visādi zaķi, kaķi un citi mazkalibra zvēri, no kuriem vajadzēja izvairītes.

Ierodoties mūsu dzīvesvietā pulkstenis rādīja 5 no rīta, dzīvokļa saimnieks nebija sazvanāms, alkohols bija gandrīz beidzies - vobšem viss slikti. Tobrīd pa ielu garām gāja 2 jauni vietējie celtnieki - Artjoms un Mihails, kas sāka ar mums pļāpāt, apstāstīja vietējos paradumus, pačīkstēja par sūdīgo Baltkrievijas izlasi (diezgan interesanti, ka tie, kas nav pārākie hokeja fani, izsakās visai nicinoši par savējiem, kamēr slavē mūsējos. Līdz galam neesmu izpratis šo paradoksu, bet visticamāk tur ir saistība Minskas Dinamo naudām un neveiksmēm) un parādīja veikalu, kur var nopirkt alu pa nakti. Kamēr vieni meklēja alu, mēs sasēdāmie ap pagalmā esošo galdiņu un...sākām spēlēt zoli, ko darījām līdz kādiem 9 rītā, kamēr atbrauca dzīvokļa saimnieks.

Vietējie visnotaļ aizdomīgi skatījās uz baru džeku hokeja kreklos, kas viņu pagalmā dzer un spēlē kārtis! Satikām arī kādu latviešu kompāniju, kas bija ievākusies kaimiņos iepriekšējā vakarā. Džeki normāli atlaiduši, līdz sekojis zvans pie durvīm un balss domofonā - šeit policija, kāpsiet lejā vai mums iet augšā? Nācies vien kāpt lejā un runāties - runāšana beigusies ar to, ka iedzēruši kopā alu, dabūjuši meiteņu numurus un aizbraukuši maukās!

Uz pirmo spēli devāmies ar autobusu (uz pārējām ar taksi). Kaut kur bijām dzirdējuši, ka hokeja faniem esot sabidriskais par velti (tā kā tiem 10 centiem būtu izšķiroša nozīme ceļojumā), tāpēc sūtījām Raivi (pazīstams arī kā Žoriks, Kaplis vai Bukbukbārijs) noskaidrot. Vadītājs raustīja plecus un teica, ka neko neesot dzirdējis, uz ko saņēma atbildi, ka viss ok un mēs nepirksim, būtībā neatstājot nekādus variantus šoferim iebilst. Tas, protams, bija tikai sākums - turpinājumā visi bija noņirgušies līdz asarām, ieskaitot 2 smukas vietējās meitenes, jo viņš paspēja visam autobusam saspraust tādus batonus ausīs, ka Hanzas maiznīcas cepējiem būtu darbs uz mēnesi! Vietējie čomi ņirdza, ka mēs ar viņu priekšgalā ne to vien par velti dabūsim, jo viņš pierunātu japāņus veikt kodolizmēģinājumus savas valsts teritorijā..

Spēles vietā atmosfēra bija super, visapkārt latviešu fani un šeit grūti kaut ko piebilst. Arī spēle pret somiem, kā mēs zinām, bija ļoti izdevusies. Vienīgi nedaudz izbrīna fakts, ka ļoti liela daļa ''fanu'' atbrauc uz pasaules čempionātu hokejā, bet vēro to kā teātri, iebļaujoties vien tad, kad tiek gūti vārti. Es pa šo laiku sapratu, ka fanošana ir ļoti smags darbs un ja vēl nākamajā dienā atkal ir spēle, tad pirms tās ir diezgan nopietni rīkle jāskalo ar šņabi, lai kaut nedaudz atgūtu balsi un tā puse, ja ne pat vairāk, arēnas sēdētāju un lūrētāju kretinēja pat ļoti! Visnotaļ amizants bija fakts, ka kopš 1.maija arēnā vairs nebija smēķētāju zonas, jo sporta komplekss utt, bet pēc 1.vai 2.perioda jau pīpētava tika atkal atklāta, jo piekurītās tualetes viņiem laikam ne pārāk patika.

Pēc spēles, par spīti spēcīgajam lietum, devāmies uz fanu pilsētiņu otrā pilsētas galā kopā ar Līgas satiktajām Jelgavas meitenēm. Beidzās ar to, ka mēs ar Betonu un meitenēm gājām uz Četru Baltu kreklu atklāšanu, kamēr pārējie aizbrauca mājās. Padejoju ap Matuļa čemodānu, izdzēru pāris alus un braucām atpakaļ uz dzīvokli, lai dzertu un spēlēt uzoli ar savējiem! Vietējie un arī citi fani sita uz pleca un sacīja,ka baigie malači esam gan mēs, gan mūsu hokeja izlase, kas lika justies lepniem!

Neliela atkāpe - iepriekšējo daļu es biju uzrakstījis jau Minskā, tāpēc tā ir visai detalizēta. Sekojošo es rakstīšu tagad, tāpēc (ņemot vērā objektīvus apstākļus) tā noteikti būs vispārīgāka.

Sestdiena sākās pasmagi, jo jau uz 13:00 bija jābūt pie arēnas, bet gulēt jau laicīgi neviens nebija gājis. Iesildījāmies ar brokastu buļbašu, savācāmies un laidām uz spēli ar Vāciju. Arī pati spēle bija mums visiem pamācoša. Arī tiesnesim, kurš mājās aizbraucot noteikti izpētīja, ko nozīmē vārds ''Pidarass!'' Pārtraukumā pīpētavā iznāca satikt kādu latvieti, kam iepriekšējais vakars beidzies pavisam aizraujoši - esot aizmidzis fanu pilsētā pie galda, pamodies viens bez saviem čaļiem, tāpēc izsaucis taksi, lai dotos uz 30km no pilsētas esošo apmešanās vietu. Diemžēl, reibums esot bijis tāds, ka nobraukājuši 2 stundas, bet pareizo vietu atrast neesot izdevies, tāpēc beigās nakti pārlaidis pie taksista - kopā šis pakalpojums izmaksājis 200 dolārus. Uzreiz pēc tam izdevās nofoķēties un nedaudz papļāpāt ar Marisu Andersonu, kuram šis ir jau 33.pasaules čempionāts klātienē (pēc tam gan atzina, ka esot nedaudz samelojies un tur ieskaitījis arī 5 Olimpiskās spēles). Pēc mača devāmies uz fanu pilsētu, kur dziedājām, dejojām, fotogrāfējāmies ar citiem faniem un normāli dzērām. Amizants bija fakts, ka dodoties prom no šīs vietas pie Džonsona pienāca kāda vietējā meitene un palūdza nofotografēties ar viņu un pēc tam arī viņa izlases kreklā. Lieki teikt, ka kreklu čalis tā arī neatguva, bet tas nekas - tāpat bija biku par mazu un ar Karsumu, kurš nemaz nebija šogad.

Nākošā diena bija brīva no izlases spēlēm (jau te var manīt, ka iešana uz spēlēm zināmā mērā atgādināja iešanu uz darbu) un es īsti nemaz neatceros, ko darījām. Laikam tāpēc, ka darījām tieši NEKO, ja neskaita dzeršanu, zoles spēlēšanu un ēst gatavošanu. Iziešana no dzīvokļa bija tikai līdz stūra veikalam, lai papildinātu alkohola krājumus.

Kopumā tādā stilā arī tika laiks pavadīts. Vazājāmies pa pilsētu meklējot labākos krogus, kur gardi paēst un padzert - secinājām, ka ''Lido'' ir da best! Daudz spēlējām kārtis, skatījāmies hokeju pa TV. Dzērām arī normāli, katru dienu kāds cits bija gatavs - man tas brīdis pienāca uz spēli pret ASV. Visādos visumos gāja ļoti jauki un forši - neviens nekādus sūdus nesavārīja, neviens uz diennakti nepazuda, Žoriks pat netika nobaudīt baltkrievu maukas, kaut izbraukumā bija devies. Laikam paliekam vecāki un prātīgāki - blēņas darīt vairs prāts nenesās. Tiesa, pēdējā vakarā, kamēr pārējie bija pilsētas apskatē, Uldis kopā ar Žoriku bija atvalikuši mājās...Sergeju. Sergejs bija stalts jauneklis, blondiem matiem, zolīdi tērpies un visdrīzāk gejs. Brīdī, kad mēs pārradāmies, Žoriks devās mauku meklējumos, bet mēs bijām visai pārsteigti sastopoties ar Sergeju. Tas, protams, nenāca par labu Uldim, kurš jau tā tikka regulāri nerrots šajā ceļojumā un viņam nācās nemitīgi atgaiņāt jautājumus, vai viņš sirdī nav pediņš. Sergeja uzrašanās viņa situāciju pavisam noteikti neuzlaboja. Pārējie spēlējām zoli, kamēr Uldis Sergejam rādīja sazin kādus video jūtūbē un trieca šņabi, līdz Sergejs bija tādā vafelē, ka Uldim nācās viņam uzvilkt kedas (tā bija 15 minūšu gara izrāde), lai viņš varētu iziet pa durvīm (lai gan arī to viņš nevarēja) un tiktu iesēdināts taksī. Tiesa, pēc 3 stundām (ap 5 no rīta) viņš atgriezās krietni skaidrāks, meklējot savu telefonu, kurš gan pie mums neatradās. Apmēram tā!  Protams, šo to jau es noteikti izlaidu, bet tas varbūt būtu jau par garu.

Paldies mūsu izlasei par sniegumu, žēl tikai, ka pēc mūsu aizbraukšanas neviena uzvara vairs izcīnīta netika...

Kā mēs Minsku izdzērām...

Kādā zoles turnīrā, mēnešus 3 atpakaļ, dzima ideja, ka vajadzētu aizbraukt uz kādu Dinamo spēli Minskā un pāris dienas tur normāli paplosīties. Sanāca tā, ka šī nejaušā ideja tika uztverta negaidīti nopietni, līdz 9 cilvēku sastāvā šīs piektdienas pēcpusdienā mēs izbraucām no Rīgas īrētā busā.

Turpceļā busu stūrēt bija pieteicies Ralfs (atpakaļceļā stūrētu tas, kurš būtu spējīgs ), kurš jau laikus norādīja savus striktos noteikumus - busā aizliegts lietot alu un jebko citu, kura alkohola saturs ir mazāks kā 30%, kā arī čurāšanas/pīpēšanas pauzes apmēram reizi divās stundās. Jāpiezīmē, ka līdz irmajai pieturai, kas bija Bauskas Rimi, Miks ar Raivi jau bija tīri šķībi, bet līdz vēl 40km attālajai Lietuvas robežai viņu vēderos jau bija iepildīts vismaz puslitrs bonaparta katram!

Turpmākais ceļš līdz Baltkrievijas robežai ritēja visai raiti - lēnu garu braucēji cilāja spirtotos dzērienus, vienīgi Ance, kura nebija ievērojusi Ralfa noteikumu par alkoholu, dzēra skrūvi no lielas glāzes, līdz ar to arī mīzt  nokārtoties viņai vajadzēja vidēji ik pēc 45 minūtēm, bet tas tomēr tika piedots.

Pirmās problēmas sākās uz Baltkrievijas robežas, jo tur bija jāaizpilda kaut kādas anketas, kuras 3x nācās pārrakstīt un labot, kā arī uz visu busu bija 2 pildspalvas! Līdz ar to šis ceļa posms prasīja aptuveni 2 stundas. Robežpunktā arī esot vaicāts, cik mums daudz šņabja līdzi, uz ko šoferis domīgi atbildējis, ka litrs jau nu vairs pat nebūs palicis, uz ko saņēmis pārmetumus, ka tā jau nevar, ka brauc ciemos un polšu nepaņem līdzi! Katrā ziņā, Baltkrievijā bijām iekļuvuši un mūsu piedzīvojums varēja sākties. Jāpiemin, ka abās robežas pusēs rindā stāvošās fūres, katrā vismaz 20km garumā, izskatās visai iespaidīgi...

Ceļojums pa Baltkrieviju līdz Minskai problēmas nesagādāja. Miks jau paspēja iegādāties benzīntankā smēķus par 2 dolāriem, par ko pats bija baigākā sajūsmā, kā arī aliņus! Īpašas problēmas nebija atrast arī mūsu dzīvesvietu, kas bija 2istabu dzīvoklis pašā centrā, kā sludinājumā atbildējuši paši saimnieki ''centreje ņi bivajet''. Pirms iekārtošanās gan tika nolemts vēl atrast diennakts veikalu, lai var iepirkt paiku un dzeramo. Pie veikala ieejas bija arī diennakts maiņas punkts (nepieminēju, ka pulkstenis bija pāri trijiem naktī). Pirmā jebļa sākās ar naudu - 1000 baltkrievu rubļu ir aptuveni 6 santīmi, sākumā ko sarēķināt bija neiespējami, viss maksā desmitiem tūkstošu, bet kau kā ar mokām tikām galā, tiesa, par pāris polšiem un šādiem tādiem uzkožamajiem mēs ar Raiču un Miku kopā nolikām 576 štukas Iznākot no veikala mums bija jāsagaida kāds vietējais, kurš, man nezināmu iemeslu pēc, bija iegājis nopirkt Līgai vīnu, bet iznākot bija smagi vīlies, jo Līga jau bija aizbēgusi uz mašīnu. Tā vietā ciest dabūjām mēs...Paaicinājis sev līdzi aiz stūra, kur nav kameru, viņš izvilka šņabi, salēja pa 50 grami un deva mums. Kad nu visi ierāvām un taisījāmies doties prom, atskanēja:''Eu, kuda vi? Mi jišķo ņi vsjo vipiļi!'' Tad nu pagāja laiciņš, kamēr no vīra atkratījāmies. Pa ceļam uz busu, gan vēl pazaudējām Miku (šī bija tikai pirmā reize, kad viņš pazuda), jo jau bija paspējis sadraudzēties ar kaut kādu Ģimu, kam ir mersis un kurš jau aicināja braukt ģevkās! Ance vēl gaidot pālī apmeta līkumu pa stāvlaukumu ar busu, bet beigās visi bija klāt un devāmies iekārtoties dzīvoklī! Priekš 9 purniem vietas tā pamaz, bet saspiežoties sagulēt visi var, bet neviens brīdis jau nebija tāds, kad visi reizē gulētu! Uzreiz tika sasēsts, korķēti vaļā šņabji un ali, grieztas uzkodas, kādu brīdi uzdzīvots, līdz daļa devās pie miera. Otra daļa nolēma...nu ko gan mēs varam nolemt - uzspēlēt kādu brītiņu ZOLI! Brītiņš mūsu izpratnē sanāca līdz nākamās dienas pusdienlaikam, kad modās pārējie Likmes mums bija nopietnas, 5 štukas punktā! Ralfs ar Miku pa abiem paspēja pusmiljonu nospēlēt, gandrīz čemodānu ar naudu

Tā kā pārējie bija modušies, tad gulēt iet vairs nebija jēgas. Tika nolemts iziet ielās, kas gan sākās visai dramatiski, jo Raiča, Miks un Ralfs (jā, nu jau arī šoferis) bija tādā ķīselī, ka grūti bija ar šiem kaut kur aiziet. Ralfs to, ka izgājis no mājas čībās, pamanīja tikai izejot ārā. Beigu beigās Raiču mēs pielauzām iet atgulties, bet noejot 300m no dzīvokļa mēs Ralfu un Miku bijām pazaudējuši bez vēsts. Sākumā gan baigi nesatraucāmies, bet devāmies meklēt kādu normālu vietu, kur paēst. Nobāzējāmies kādā restorānā, kur paņēmām alu un dažādus ēdienus. Šiem nacionālais ēdiens ir Drjaņiki, kas ir kartupeļu pankūkas ar dažādiem pildījumiem. Es paņēmu ar lasi - diezgan samulsis biju, kad man atnesa uz šķivja 3 pankūciņas un blakus dažas šķēles ar kūpinātu lasi. Šī kombinācija bija visai šausmīga, jo vairāk par vienu kumosu ar pankūku + lasi es iekšā dabūt nespēju, līdz ar to pusdienās biju ļoti vīlies, ņemot vērā, ka tās nebūt nebija lētas. Tā kā bija besis, nolēmām doties atpakaļ uz dzīvokli, kamēr daļa vēlējās izvizināties ar metro. Jāpiebilst, ka visas šīs pastaigas veicām tērpušies Dinamo maikās un skaļi dziedājām gan Dinamo, gan citas latviešu dziesmas - citas latviešu dziesmas bija ''Ai jel manu vieglu prātu'' un tēma no ''Vella kalpiem''. Jāatzīst gan, ka absolūtais mūsu hīts bija šis : ''Radzvigaj nogi, padņimaj žopu, ja tebja trahnul, ka antjilopūūūūūū...'', kas ņemts no šī gabala:  , tiesa, to mēs vairāk dziedājām savā iekšējā pulciņā. Kamēr 2 bija pazuduši, citi aizgāja braukt ar metro, mēs ar Lauzēju paņēmām šņabi, devāmies uz dzīvokli, pamodinājām Raiču un...spēlējām zoli Tā nu lēnu garu pienāca vakars, kad nogājām pasēdēt lejā esošajā sporta bārā un papļāpāt ar vietējām meitenēm, kur var vislabāk Minskā patusēt. Tad nu arī nolēmām, ka jāiet izbaudīt Minskas klubus - pārējie bija pārāk mīksti vai sastresojušies par zudušajiem biedriem, bet es (jāatzīst, ka joprojām kopš izbraukšanas nebiju gulējis, bet nu taksista stāžs liecina pats par sevi ), Ance, Uldis (kurš bija galīgā hlamā nu jau) un Lauzējs devāmies iekarot Minsku. Izejot ārā un taisoties noķert taksi, tika pamanīti...mūsu zudušie draugi - pilnīgā ķēmā, pārsaluši līdz nāvei, bet tik priecīgi, ka brīdis draudēja kļūt pārāk sentimentāls Tad nu nolikām šos vēl gulēt un tikai tad devāmies pa klubiem, kuros gan mūs nelaida, jo bijām Dinamo kreklus un/vai botās Tāpēc pēc kādas pusotras stundas atgriezāmies atpakaļ. Būtu bijuši ātrāk, ja Uldim ik pa brīdim nerādītos kādas halucinācijas Atkal nedaudz uzspēlējām zoli un beidzot devāmies pie miera. Šis bija brīdis, kad laikam gulēja visi - Miks tai skaitā gulēja vannā!

Laikam tieši šeit ir īstā vieta atkāpei, kur tad īsti bija un kā pavadīja visu dienu mūsu varoņi. Varu Jūs nomierināt, ka šis stāsts nebūs garš, jo neko daudz viņi neatcerās. Tikai to, ka ar autobusu aizbraukuši gandrīz līdz Minskas robežai, dzēruši dažādos krogos (jāatzīmē, ka naudu bija paspējuši nokost visu, kas bija līdzi :D), dzēruši arī kādā viesnīcā, kur viņiem piedāvāts izgulēties pat par velti, jo pārāk lielā hlamā puikas bijuši. Kā arī ēduši mūsu ''Lidiņā'', kur, kamēr Ralfs mēģinājis no baltkrieviem uzzināt, kurš alus labāks, Miks esot piesteberējis pie letes un norūcis ''Litru vodki''! Un vēl vietējiem ļoti gribējies uzzināt, kāpēc Ralfam uz hokeja krekla rakstīts Sintija (man arī bija tā pat, jo mēs no šīs meitenes tos kreklus aizņēmāmies), ko nu viņam nekādi neesot izdevies izskaidrot tā, Lai vietējie saprastu.Tas arī apmēram viss 

Svētdienas rīts sākās agri, jo mēs ar Lauzēju gulējām virtuvē, kur jau ap sešiem rītā ieplanēja pirmie augšāmcēlušies un sāka cilāt šņabi! Es gan tam vēl nebiju gatavs, tāpēc aizplanēju uz istabu pagulēt vēl kādas 6 stundas. Diena pagāja gatavojoties lielajam hokejam, dzerot šņabi un skatoties biatlonu, līdz devāmies uz arēnu. Pa 40000 rubļu, jeb 2,40Ls tikām pie biļetēm un rāpāmies iekšā arēnā. Dabūjām daudz fotografēties ar baltkrievu līdzjutējiem, kas bija ļoti draudzīgi, tāpat kā citi atbraukušie mūsu fani, kas kopā sastādīja ap 400, no kuriem lielākā daļa nebija ņēmuši mazāk kā mēs. Lai gan spēle bija pilnīgs mēsls un sapista tika arī Latvijas himna, kopumā iespaids bija ļoti labs. Pēc spēles joprojām nācās fotografēties, līdz devāmies mājup. Stiprākie aizgāja vēl paēst, tad modinājām pārējos, kas atkal bija paspējuši atlūzt un devāmies uz Latviju. Pa ceļam dzērām gan alu, gan šampi, gan šņabi, gan liķieri, kā rezultātā es paspēju sareibt laikam vairāk, kā pa visu Baltkrievijā pavadīto laiku. Ance gribēja aizvest tēvam šņabi, kuru bija iepriekšējā vakarā atkorķējusi un nedaudz nodzērusi, par ko viņu sodīja Dievs un šis šņabis nonāca mūsu vēderos. Tiesa, par to Ance ļoti saniknojās, bet, kā jau mēs zinām, uz Dievu nedrīkst dusmoties, tāpēc viņai tagad vēl nāksies doties uz grēksūdzi! Kopumā ceļš pagāja bez lieliem starpgadījumiem, ja neskaita to, ka mūs baltkrievu robežsargi negribēja laist Lietuvā, jo mums bija mainījies šoferis un uz robežsargu jautājumiem ''A gģe Duniņš?'', Raivis atbildēja: ''On pjan!'', kas viņiem nepatika, jo tā bija ''naša probļema'', bet nu kaut kā tikām cauri. Ralfs pa kōmai parakstīja kaut kādu lapeli un viss bija čotka.

Nedaudzi iespaidi par Minsku:

Pilnīgi pretēja situācija tam, kādi stāsti ir dzirdēti - ne miņas no nabadzības un atpalicības. Pilsētai nekādas vainas, neko baigi neatšķiras no Rīgas, ja neskaita to, ka Minska ir krietni lielāka. 

Cilvēki ļoti draudzīgi, ar visiem var parunāt un neviens neatsaka palīdzību.

Cenas ar nepavisam ne tādas, kā esam iedomājušies - lēts ir sabiedriskais transports (10 santīmi, bet ja brauc ar mikriņu, tad 40 santīmi), vietējais šņabis (3ls par 0,5l), ievestais šņabis cenas ziņā neatšķiras no Latvijas, pārtika varbūt nedaudz lētāka, lēta degviela un cigaretes - ''Lucky Strike'' var dabūt pa 60sant, ''Dunhill'', kas ir krutuma kalngals, maksā 1 latu. Alus krogos svārstās no 1-1,50Ls, arēnā 1,20Ls, ēšana normālā kafejnīcā ar tāpat kā Rīgā.

Veikalos visu laiku rodas sajūta, ka Tevi grib appist, jo ar tām naudas banknotēm ir murgs, pilnīgs murgs

Tas arī viss, ko uz doto brīdi atceros. Atceros es diezgan daudz, jo, kā par brīnumu, nevienā brīdī neatrados smagā alkohola reibumā (tas gan nenozīmē, ka kādā brīdī biju arī skaidrā ), bet tā kā pierakstus esot tur neveicu, tad jāsamierinās ar tiem faktiem, kas man ir palicis galvā. 

Bildes būs kaut kad, nezinu kad, jo jāsaliek kopā no visiem fočikiem, ar kuriem tika fočēts.