Turpceļā busu stūrēt bija pieteicies Ralfs (atpakaļceļā stūrētu tas, kurš būtu spējīgs
), kurš jau laikus norādīja savus striktos noteikumus - busā aizliegts lietot alu un jebko citu, kura alkohola saturs ir mazāks kā 30%, kā arī čurāšanas/pīpēšanas pauzes apmēram reizi divās stundās. Jāpiezīmē, ka līdz irmajai pieturai, kas bija Bauskas Rimi, Miks ar Raivi jau bija tīri šķībi, bet līdz vēl 40km attālajai Lietuvas robežai viņu vēderos jau bija iepildīts vismaz puslitrs bonaparta katram!
), kurš jau laikus norādīja savus striktos noteikumus - busā aizliegts lietot alu un jebko citu, kura alkohola saturs ir mazāks kā 30%, kā arī čurāšanas/pīpēšanas pauzes apmēram reizi divās stundās. Jāpiezīmē, ka līdz irmajai pieturai, kas bija Bauskas Rimi, Miks ar Raivi jau bija tīri šķībi, bet līdz vēl 40km attālajai Lietuvas robežai viņu vēderos jau bija iepildīts vismaz puslitrs bonaparta katram!
Turpmākais ceļš līdz Baltkrievijas robežai ritēja visai raiti - lēnu garu braucēji cilāja spirtotos dzērienus, vienīgi Ance, kura nebija ievērojusi Ralfa noteikumu par alkoholu, dzēra skrūvi no lielas glāzes, līdz ar to arī mīzt nokārtoties viņai vajadzēja vidēji ik pēc 45 minūtēm, bet tas tomēr tika piedots.
Pirmās problēmas sākās uz Baltkrievijas robežas, jo tur bija jāaizpilda kaut kādas anketas, kuras 3x nācās pārrakstīt un labot, kā arī uz visu busu bija 2 pildspalvas! Līdz ar to šis ceļa posms prasīja aptuveni 2 stundas. Robežpunktā arī esot vaicāts, cik mums daudz šņabja līdzi, uz ko šoferis domīgi atbildējis, ka litrs jau nu vairs pat nebūs palicis, uz ko saņēmis pārmetumus, ka tā jau nevar, ka brauc ciemos un polšu nepaņem līdzi! Katrā ziņā, Baltkrievijā bijām iekļuvuši un mūsu piedzīvojums varēja sākties. Jāpiemin, ka abās robežas pusēs rindā stāvošās fūres, katrā vismaz 20km garumā, izskatās visai iespaidīgi...
Ceļojums pa Baltkrieviju līdz Minskai problēmas nesagādāja. Miks jau paspēja iegādāties benzīntankā smēķus par 2 dolāriem, par ko pats bija baigākā sajūsmā, kā arī aliņus! Īpašas problēmas nebija atrast arī mūsu dzīvesvietu, kas bija 2istabu dzīvoklis pašā centrā, kā sludinājumā atbildējuši paši saimnieki ''centreje ņi bivajet''. Pirms iekārtošanās gan tika nolemts vēl atrast diennakts veikalu, lai var iepirkt paiku un dzeramo. Pie veikala ieejas bija arī diennakts maiņas punkts (nepieminēju, ka pulkstenis bija pāri trijiem naktī). Pirmā jebļa sākās ar naudu - 1000 baltkrievu rubļu ir aptuveni 6 santīmi, sākumā ko sarēķināt bija neiespējami, viss maksā desmitiem tūkstošu, bet kau kā ar mokām tikām galā, tiesa, par pāris polšiem un šādiem tādiem uzkožamajiem mēs ar Raiču un Miku kopā nolikām 576 štukas Iznākot no veikala mums bija jāsagaida kāds vietējais, kurš, man nezināmu iemeslu pēc, bija iegājis nopirkt Līgai vīnu, bet iznākot bija smagi vīlies, jo Līga jau bija aizbēgusi uz mašīnu. Tā vietā ciest dabūjām mēs...Paaicinājis sev līdzi aiz stūra, kur nav kameru, viņš izvilka šņabi, salēja pa 50 grami un deva mums. Kad nu visi ierāvām un taisījāmies doties prom, atskanēja:''Eu, kuda vi? Mi jišķo ņi vsjo vipiļi!'' Tad nu pagāja laiciņš, kamēr no vīra atkratījāmies. Pa ceļam uz busu, gan vēl pazaudējām Miku (šī bija tikai pirmā reize, kad viņš pazuda), jo jau bija paspējis sadraudzēties ar kaut kādu Ģimu, kam ir mersis un kurš jau aicināja braukt ģevkās! Ance vēl gaidot pālī apmeta līkumu pa stāvlaukumu ar busu, bet beigās visi bija klāt un devāmies iekārtoties dzīvoklī! Priekš 9 purniem vietas tā pamaz, bet saspiežoties sagulēt visi var, bet neviens brīdis jau nebija tāds, kad visi reizē gulētu! Uzreiz tika sasēsts, korķēti vaļā šņabji un ali, grieztas uzkodas, kādu brīdi uzdzīvots, līdz daļa devās pie miera. Otra daļa nolēma...nu ko gan mēs varam nolemt - uzspēlēt kādu brītiņu ZOLI! Brītiņš mūsu izpratnē sanāca līdz nākamās dienas pusdienlaikam, kad modās pārējie Likmes mums bija nopietnas, 5 štukas punktā! Ralfs ar Miku pa abiem paspēja pusmiljonu nospēlēt, gandrīz čemodānu ar naudu
Iznākot no veikala mums bija jāsagaida kāds vietējais, kurš, man nezināmu iemeslu pēc, bija iegājis nopirkt Līgai vīnu, bet iznākot bija smagi vīlies, jo Līga jau bija aizbēgusi uz mašīnu. Tā vietā ciest dabūjām mēs...Paaicinājis sev līdzi aiz stūra, kur nav kameru, viņš izvilka šņabi, salēja pa 50 grami un deva mums. Kad nu visi ierāvām un taisījāmies doties prom, atskanēja:''Eu, kuda vi? Mi jišķo ņi vsjo vipiļi!'' Tad nu pagāja laiciņš, kamēr no vīra atkratījāmies. Pa ceļam uz busu, gan vēl pazaudējām Miku (šī bija tikai pirmā reize, kad viņš pazuda), jo jau bija paspējis sadraudzēties ar kaut kādu Ģimu, kam ir mersis un kurš jau aicināja braukt ģevkās! Ance vēl gaidot pālī apmeta līkumu pa stāvlaukumu ar busu, bet beigās visi bija klāt un devāmies iekārtoties dzīvoklī! Priekš 9 purniem vietas tā pamaz, bet saspiežoties sagulēt visi var, bet neviens brīdis jau nebija tāds, kad visi reizē gulētu! Uzreiz tika sasēsts, korķēti vaļā šņabji un ali, grieztas uzkodas, kādu brīdi uzdzīvots, līdz daļa devās pie miera. Otra daļa nolēma...nu ko gan mēs varam nolemt - uzspēlēt kādu brītiņu ZOLI! Brītiņš mūsu izpratnē sanāca līdz nākamās dienas pusdienlaikam, kad modās pārējie Likmes mums bija nopietnas, 5 štukas punktā! Ralfs ar Miku pa abiem paspēja pusmiljonu nospēlēt, gandrīz čemodānu ar naudu
Tā kā pārējie bija modušies, tad gulēt iet vairs nebija jēgas. Tika nolemts iziet ielās, kas gan sākās visai dramatiski, jo Raiča, Miks un Ralfs (jā, nu jau arī šoferis) bija tādā ķīselī, ka grūti bija ar šiem kaut kur aiziet. Ralfs to, ka izgājis no mājas čībās, pamanīja tikai izejot ārā. Beigu beigās Raiču mēs pielauzām iet atgulties, bet noejot 300m no dzīvokļa mēs Ralfu un Miku bijām pazaudējuši bez vēsts. Sākumā gan baigi nesatraucāmies, bet devāmies meklēt kādu normālu vietu, kur paēst. Nobāzējāmies kādā restorānā, kur paņēmām alu un dažādus ēdienus. Šiem nacionālais ēdiens ir Drjaņiki, kas ir kartupeļu pankūkas ar dažādiem pildījumiem. Es paņēmu ar lasi - diezgan samulsis biju, kad man atnesa uz šķivja 3 pankūciņas un blakus dažas šķēles ar kūpinātu lasi. Šī kombinācija bija visai šausmīga, jo vairāk par vienu kumosu ar pankūku + lasi es iekšā dabūt nespēju, līdz ar to pusdienās biju ļoti vīlies, ņemot vērā, ka tās nebūt nebija lētas. Tā kā bija besis, nolēmām doties atpakaļ uz dzīvokli, kamēr daļa vēlējās izvizināties ar metro. Jāpiebilst, ka visas šīs pastaigas veicām tērpušies Dinamo maikās un skaļi dziedājām gan Dinamo, gan citas latviešu dziesmas - citas latviešu dziesmas bija ''Ai jel manu vieglu prātu'' un tēma no ''Vella kalpiem''. Jāatzīst gan, ka absolūtais mūsu hīts bija šis : ''Radzvigaj nogi, padņimaj žopu, ja tebja trahnul, ka antjilopūūūūūū...'', kas ņemts no šī gabala:
, tiesa, to mēs vairāk dziedājām savā iekšējā pulciņā. Kamēr 2 bija pazuduši, citi aizgāja braukt ar metro, mēs ar Lauzēju paņēmām šņabi, devāmies uz dzīvokli, pamodinājām Raiču un...spēlējām zoli Tā nu lēnu garu pienāca vakars, kad nogājām pasēdēt lejā esošajā sporta bārā un papļāpāt ar vietējām meitenēm, kur var vislabāk Minskā patusēt. Tad nu arī nolēmām, ka jāiet izbaudīt Minskas klubus - pārējie bija pārāk mīksti vai sastresojušies par zudušajiem biedriem, bet es (jāatzīst, ka joprojām kopš izbraukšanas nebiju gulējis, bet nu taksista stāžs liecina pats par sevi ), Ance, Uldis (kurš bija galīgā hlamā nu jau) un Lauzējs devāmies iekarot Minsku. Izejot ārā un taisoties noķert taksi, tika pamanīti...mūsu zudušie draugi - pilnīgā ķēmā, pārsaluši līdz nāvei, bet tik priecīgi, ka brīdis draudēja kļūt pārāk sentimentāls Tad nu nolikām šos vēl gulēt un tikai tad devāmies pa klubiem, kuros gan mūs nelaida, jo bijām Dinamo kreklus un/vai botās Tāpēc pēc kādas pusotras stundas atgriezāmies atpakaļ. Būtu bijuši ātrāk, ja Uldim ik pa brīdim nerādītos kādas halucinācijas Atkal nedaudz uzspēlējām zoli un beidzot devāmies pie miera. Šis bija brīdis, kad laikam gulēja visi - Miks tai skaitā gulēja vannā!
Tā nu lēnu garu pienāca vakars, kad nogājām pasēdēt lejā esošajā sporta bārā un papļāpāt ar vietējām meitenēm, kur var vislabāk Minskā patusēt. Tad nu arī nolēmām, ka jāiet izbaudīt Minskas klubus - pārējie bija pārāk mīksti vai sastresojušies par zudušajiem biedriem, bet es (jāatzīst, ka joprojām kopš izbraukšanas nebiju gulējis, bet nu taksista stāžs liecina pats par sevi ), Ance, Uldis (kurš bija galīgā hlamā nu jau) un Lauzējs devāmies iekarot Minsku. Izejot ārā un taisoties noķert taksi, tika pamanīti...mūsu zudušie draugi - pilnīgā ķēmā, pārsaluši līdz nāvei, bet tik priecīgi, ka brīdis draudēja kļūt pārāk sentimentāls Tad nu nolikām šos vēl gulēt un tikai tad devāmies pa klubiem, kuros gan mūs nelaida, jo bijām Dinamo kreklus un/vai botās Tāpēc pēc kādas pusotras stundas atgriezāmies atpakaļ. Būtu bijuši ātrāk, ja Uldim ik pa brīdim nerādītos kādas halucinācijas Atkal nedaudz uzspēlējām zoli un beidzot devāmies pie miera. Šis bija brīdis, kad laikam gulēja visi - Miks tai skaitā gulēja vannā!
Laikam tieši šeit ir īstā vieta atkāpei, kur tad īsti bija un kā pavadīja visu dienu mūsu varoņi. Varu Jūs nomierināt, ka šis stāsts nebūs garš, jo neko daudz viņi neatcerās. Tikai to, ka ar autobusu aizbraukuši gandrīz līdz Minskas robežai, dzēruši dažādos krogos (jāatzīmē, ka naudu bija paspējuši nokost visu, kas bija līdzi :D), dzēruši arī kādā viesnīcā, kur viņiem piedāvāts izgulēties pat par velti, jo pārāk lielā hlamā puikas bijuši. Kā arī ēduši mūsu ''Lidiņā'', kur, kamēr Ralfs mēģinājis no baltkrieviem uzzināt, kurš alus labāks, Miks esot piesteberējis pie letes un norūcis ''Litru vodki''! Un vēl vietējiem ļoti gribējies uzzināt, kāpēc Ralfam uz hokeja krekla rakstīts Sintija (man arī bija tā pat, jo mēs no šīs meitenes tos kreklus aizņēmāmies), ko nu viņam nekādi neesot izdevies izskaidrot tā, Lai vietējie saprastu.Tas arī apmēram viss
Un vēl vietējiem ļoti gribējies uzzināt, kāpēc Ralfam uz hokeja krekla rakstīts Sintija (man arī bija tā pat, jo mēs no šīs meitenes tos kreklus aizņēmāmies), ko nu viņam nekādi neesot izdevies izskaidrot tā, Lai vietējie saprastu.Tas arī apmēram viss
Svētdienas rīts sākās agri, jo mēs ar Lauzēju gulējām virtuvē, kur jau ap sešiem rītā ieplanēja pirmie augšāmcēlušies un sāka cilāt šņabi! Es gan tam vēl nebiju gatavs, tāpēc aizplanēju uz istabu pagulēt vēl kādas 6 stundas. Diena pagāja gatavojoties lielajam hokejam, dzerot šņabi un skatoties biatlonu, līdz devāmies uz arēnu. Pa 40000 rubļu, jeb 2,40Ls tikām pie biļetēm un rāpāmies iekšā arēnā. Dabūjām daudz fotografēties ar baltkrievu līdzjutējiem, kas bija ļoti draudzīgi, tāpat kā citi atbraukušie mūsu fani, kas kopā sastādīja ap 400, no kuriem lielākā daļa nebija ņēmuši mazāk kā mēs. Lai gan spēle bija pilnīgs mēsls un sapista tika arī Latvijas himna, kopumā iespaids bija ļoti labs. Pēc spēles joprojām nācās fotografēties, līdz devāmies mājup. Stiprākie aizgāja vēl paēst, tad modinājām pārējos, kas atkal bija paspējuši atlūzt un devāmies uz Latviju. Pa ceļam dzērām gan alu, gan šampi, gan šņabi, gan liķieri, kā rezultātā es paspēju sareibt laikam vairāk, kā pa visu Baltkrievijā pavadīto laiku. Ance gribēja aizvest tēvam šņabi, kuru bija iepriekšējā vakarā atkorķējusi un nedaudz nodzērusi, par ko viņu sodīja Dievs un šis šņabis nonāca mūsu vēderos. Tiesa, par to Ance ļoti saniknojās, bet, kā jau mēs zinām, uz Dievu nedrīkst dusmoties, tāpēc viņai tagad vēl nāksies doties uz grēksūdzi! Kopumā ceļš pagāja bez lieliem starpgadījumiem, ja neskaita to, ka mūs baltkrievu robežsargi negribēja laist Lietuvā, jo mums bija mainījies šoferis un uz robežsargu jautājumiem ''A gģe Duniņš?'', Raivis atbildēja: ''On pjan!'', kas viņiem nepatika, jo tā bija ''naša probļema'', bet nu kaut kā tikām cauri. Ralfs pa kōmai parakstīja kaut kādu lapeli un viss bija čotka.
Kopumā ceļš pagāja bez lieliem starpgadījumiem, ja neskaita to, ka mūs baltkrievu robežsargi negribēja laist Lietuvā, jo mums bija mainījies šoferis un uz robežsargu jautājumiem ''A gģe Duniņš?'', Raivis atbildēja: ''On pjan!'', kas viņiem nepatika, jo tā bija ''naša probļema'', bet nu kaut kā tikām cauri. Ralfs pa kōmai parakstīja kaut kādu lapeli un viss bija čotka.
Nedaudzi iespaidi par Minsku:
Pilnīgi pretēja situācija tam, kādi stāsti ir dzirdēti - ne miņas no nabadzības un atpalicības. Pilsētai nekādas vainas, neko baigi neatšķiras no Rīgas, ja neskaita to, ka Minska ir krietni lielāka.
Cilvēki ļoti draudzīgi, ar visiem var parunāt un neviens neatsaka palīdzību.
Cenas ar nepavisam ne tādas, kā esam iedomājušies - lēts ir sabiedriskais transports (10 santīmi, bet ja brauc ar mikriņu, tad 40 santīmi), vietējais šņabis (3ls par 0,5l), ievestais šņabis cenas ziņā neatšķiras no Latvijas, pārtika varbūt nedaudz lētāka, lēta degviela un cigaretes - ''Lucky Strike'' var dabūt pa 60sant, ''Dunhill'', kas ir krutuma kalngals, maksā 1 latu. Alus krogos svārstās no 1-1,50Ls, arēnā 1,20Ls, ēšana normālā kafejnīcā ar tāpat kā Rīgā.
Veikalos visu laiku rodas sajūta, ka Tevi grib appist, jo ar tām naudas banknotēm ir murgs, pilnīgs murgs
Tas arī viss, ko uz doto brīdi atceros. Atceros es diezgan daudz, jo, kā par brīnumu, nevienā brīdī neatrados smagā alkohola reibumā (tas gan nenozīmē, ka kādā brīdī biju arī skaidrā ), bet tā kā pierakstus esot tur neveicu, tad jāsamierinās ar tiem faktiem, kas man ir palicis galvā.
), bet tā kā pierakstus esot tur neveicu, tad jāsamierinās ar tiem faktiem, kas man ir palicis galvā.
Bildes būs kaut kad, nezinu kad, jo jāsaliek kopā no visiem fočikiem, ar kuriem tika fočēts.
