Ja atceramies, tad viena no iepriekšējā raksta sasāpējušākajām problēmām bija neizpratne, kāpēc rinda uz skuķu tualeti virzās reizes trīs lēnāk, kā uz džeku. Tad nu lūk! Es pieceļos, paklanos un atļaujos paziņot, ka šī mīkla ir atrisināta un tas tika izdarīts Jelgavas kreklos ar mana speciāli noalgotā spiega, vārdā Mārīte, palīdzību.
Tātad pieņemsim, ka ir viena džeku toča un viena meiteņu toča, katra ar 3 spotiem (pieņemsim, ka čaļiem tie ir 2 pisuāri un viena kabīne, bet detaļās laikam ieslīgt nevajag). Veicot novērojumus mēs secinam, ka džeku rinda kustās gandrīz 3 reizes ātrāk, kā jau minēts rindkopu augstāk. KĀPĒC???
Ļoti vienkārši - ja džeki tualetē iet un mīž, tad skuķu tualetes kabīņu funkcijas ir sadalītas apmēram šādi: Viena kabīne tiek lietota tai paredzētajai funkcijai, otrā kāda sēž, runā pa telefonu ar puisi un raud, bet trešajā vēl kāda vemj!
Vsjo. Ja kustās 1 kabīne no 3, tad nav brīnums, ka rinda kustas 3x lēnāk. Problēma ir atrisināta, visi priecīgi, dasvidānija!
ceturtdiena, 2012. gada 6. septembris
pirmdiena, 2012. gada 3. septembris
Aristeftelis, jeb Rīgā atgriežas studenti!
2012. gada 2.septembrī LU galvenajā ēkā norisinājās pasākums, kuru dēvē par Aristoteli. Pirms tam man ne prātā nenāca, ka to apmeklēšu, jo negribējās bērt sev brūcēs sāli ar domu, ka pirmoreiz pēc 17 gadu pārtraukuma man vairs nav jādodās uz skolu.
Diena iesākās ar manu cīņu pret Karmu. Atradu Aifonu un tāpēc, kaman tas sūds nahuj nav vajadzīgs esmu ļoti labs cilvēks, atradu arī īpašnieci un nodevu tās rokās. Protams, Karma ilgi nelika gaidīt un pēc pāris stundām es sastapos ar ceļu policiju - rezultātā mīnus 20Ls un plus punkts [ne tas kiosks, bet nu tiesībās). To laikam sauc par likteņa ironiju...
Likteņa ironija bija arī mana sastapšanās ar Diānu (kurai braucot pakaļ arī tiku pie policijas balvas) un mūsu mazā ceļojuma laika tika nolemts doties uz Aristoteli, jo Anetei esot kaut kādi mistiski flaieri, par kuriem pa 3 Ls tikšot iekšā ( izrādās, ka ieeja uz to tingeltangelu piķo 6Ls, nu nav viņi tur normāli, vai arī es joprojām dzīvoju nesenajā zaļumballē, kur ieeja lats līdz 23:00, pēcāk divīts). Sarunājām satikties centrā un šķīrāmies bez skandāla.
Centrā ierados ap 20:00 un, kā jau katru savu došanos uz Vecrīgu, iesāku ( ļoti bieži arī pabeidzu) ar došanos uz Alu. Šoreiz gan pārāk neaizkavējos un nosēdēju tur tikai kādas...4 stundas. Sagaidīju arī savas kompanjones un drošā solī devāmies uz LU.
Pasākums man iepatikās jau no pirmajām sekundēm. Kamēr stāvējām nelielajā rindā pie ieejas durvīm, metrus 15 tālāk uz trotuāra kā plauša (es nezinu, kāpēc mums ir tāds izteiciens, bet nu es viņu lietošu) nozvēlās kāds jau manāmi piearestoteļojies pirmkursnieks. Tas bija tik skaisti! Vēl skaistāk protams izskatījās viņa kausveidā saslapinātās bikses rajonā ap...nu, jūs sapratāt, kas bija labi pamanāms pēc tam, kad draugi šamo bija piecēluši. Ar nepacietību gaidīju, kas mani vēl sagaidīs šaja pārsteidzošajā pasākumā.
Ieejot iekšā manu uzmanību uzreiz piesaistīja apsardzes personāls, jo viņi visi bija...veci. Nu tā ap 55 +/- 5 gadi. Šis fakts gan vēlāk mums nāca par labu, bet visam savs laiks. Apčamdīšana bija vairāk simboliska tā kā polšu ja gribētu, es tāpat dabūtu iekšā, bet nu šoreiz tas nebija svarīgi. Pēc šīs svarīgās procesijas pa taisno devos uz labierīcībām, kuras man arī uzreiz iepatikās, jo džeku tualetē atradās 3 meitenes. Vismaz. Bet nu neviens tur nejutās diskomfortēts, tieši otrādi. Bet ja godīgi, es nesaprotu, kas vecenēm tai čurāšanā ir tik atšķirīgs. Novelc bikses/brunčus, apsēdies un pamīz, bet nē bļa. Stāv tur viņas tādās rindās, it kā brīvpusdienas dalītu un ja viena ir tikusi uz poda, tad ārā dabūt ir ļoti grūti.
Kad svarīgās lietas (pamīzt un nopirkt alu) bija nokārtotas, varējām doties ievērtēt pasākuma māksliniekus. Brīdī, kad ieradāmies, uz galvenās skatuves, par ko bija tapis LU galvenais auls, uzstājās pasaulslavenais repa mākslinieks Skutelis. Es cerēju, ka tas varētu būt tas improvizators, vai vismaz tas dzelžu blogeris, bet huju. To, ka esam reperu tauta es jau sen zināju (galvenokārt no LMK/Kanāls 2 mūzikas programmām, jo 2/3 dziesmu tur izpilda visvisādi nevienam nezināmi reperi no Ludzas, Aizkraukles un Dobeles). Šis no kopējā kontingenta ārā nekrita un savu laiku aizpildīja ļoti kvalitatīvi, cik nu es redzēju stāvot pie aula durvīm, jo vārdu tur tāpat nevienu nevarēja saprast. Un tagad, par to, KĀPĒC es stāvēju pie aula durvīm. Vot, bļa, TĀPĒC, ka tur neļāva iet ar alu. Kas Jūs, cilvēki, debīli esiet? Jau pirmajā dienā gribat izvarot savus jaunos studentus un likt klausīties visādu herņu bez alkohola? Mož, bļa, varējāt vispār tur šmigu netirgot un skatīties, cik skaidru studentu ieradīsies! Nē, nu Jelgavā šitā nekad nenotiktu!
Tad nu visi, kas gribēja lakt, cieši saspiedušies un smaidīgi sēdēja uz trepēm pretim durvīm, triepa alu un vēroja visu pa gabalu. Šinī bildē gan neviens netriepj alu, laikam visi alkaši aizgāja pakaļ. Tiesa, drīz man nekas cits neatlika, kā mest lepnumu un alu pie malas un doties iekšā, jo gatavojās uzstāties ''Pērkons''. Ar nožēlu jāatzīst, ka līdz šim nebija sanācis pavērot kādu no viņu koncertiem. Secinājums - Tas bija Super!!! Labāk nekā Sound Poets un Astronauti Sammersaundā un Kīn, Menikstrītprīčers un Instrumenti Pozitīvusā, kā arī Useins Bolts un tā lietuviešu peldētāja Londonā KOPĀ! Viņi bija tik veci, smieklīgi un fantastiski forši! It sevišķi tas vīrs ar sirmo bārdu un nošļukušajām džinsām. Protams, bija arī šādas tādas nesaprotamas lietiņas, piemēram, kad Kulakovs paziņoja, ka uz skatuves dziedāt dziesmu par krauklīti pievienosies arī uzlecošā mūzikas zvaigzne un baltu filoloģijas pirmā kursa studente, es jau prātā pārcilāju, ka tā būs vai nu Lana del Reja, vai arī Pink, nu sliktākajā gadījumā Jana Kej, bet man iepletās acis, kad uz skatuves devās...Lingita Lina Bopulu. Protams, man pret meiteni nekas nav un esmu tikai šo to lasījis dzeltenejā presē un redzējis viņas krūtis, nu galvenokārt tāpēc, ka esmu redzējis viņas krūtis, bet nu tas man tāpat bija šoks. Bet nu neko, skuķēns uznāca pasmaidīja, nedaudz kautrīgi padziedāja barā un tirinājās prom, bez nekādām liekām eksplozijām. Vēl, kas man nedaudz ķērās pie sirds - to pāris gaudu gabalu vietā jau varēja nodziedāt kādas citas dziesmas. Protams, var aizmirst padziedāt par kretīniem, vai par gulbja nosišanu (jo tiešām, ar cēlā putna nogalēšanu nav jālielās), bet nu ''Slidotava'', ''Mana dienišķā dziesma'' un tā par tām suņusēnēm gan bija jānomauc. Nu labi, es biki arī nogļukoju, jo brīdī kad visi bļāva ''Atkārtot'', šamie atkal sāka spēlēt par krauklīti un es nospriedu, ka šie nav izpratuši to atkārtošanas būtību, jo tad ir jādzied vēl kāda no nenospēlētajām krutajām dziesmām, tāpēc nolēmu, ka viss galā un devos pēc alus, kamēr tur rindā nav sastājies viss tas anormālais cilvēku kvantums. Te es nedaudz arī nofeiloju, jo šie pēc tam tomēr nodziedāja manu ilgi gaidīto dziesmu par nabagiem un ko viņiem grūž kārā mutē. Bet nu jā, prieks bija skatīties, kā jaunā studentu paaudze fano līdzi, tomēr EHR nav visiem izskalojis smadzenes un šo to no mūzikas saprot. Nu labi, varbūt vienīgi izņemot Diānu, bet viņa vispār maz ko saprot.
Tālāk mēs devāmies uz kādu tālāku pīpētavas stūri, lai uzvilktu, kā teiktu mans draugs, kolēģis un partneris Ralfs, kuplo, kas visai spēcīgi, uz nostrādātās sutkas un izdzertā alus daudzuma, iegrieza, tāpēc paņēmām alu un devāmies sēdēt uz trepēm un skatījāmies, kā uzstājas Bermudu divstūris. Ātri vien sapratu, ka mans uzskats par jauno studentu paaudzi un attieksmi pret mūziku bijis greizs. Viņi tomēr visi ir lohi. Arī tās meitenes, kas stāv stūros un viena otrai uztraukti jautā, vai tiks iekšā kojās.
Pēc kuplā alus atkal tukšojās ātri, līdz ar to bija jādodas papildināt krājumi un pasēdēt kādā mierīgākā vietā. Tur mums uzradās kāds ļoti maza auguma čalis, kurš 7 gadus dzīvojis Kanādā (laikam tur tā vide tāda, ka cilvēki neizaug virs 1,60m, nav brīnums, ka amīši viņus noņirdz vislaik), tagad mācās te neatceros ko un nav svarīgi un par visu vari centās iepazīties un noskaidrot, ko daram mēs. Protams, pavisam godīgi arī izstāstīju, ka esmu teoloģijas fakultātes 3.kursa students ūtētē, kas protams viņu ļoti ieinteresēja. Tad nu turpmāko stundu pavadījām ļoti neformālā gaisotnē ar maniem stāstiem par Dievu, savu ticību un Bībeli. Diāna rēca, es pats brīžiem knapi valdījos, bet čalis klausījas. Viņam laikam patika. Nu nezinu, man bija inčīgi un pieļauju, ka manus uz vietas izdomātos Bībeles tekstus viņš vēl kādu laiku atcerēsies.
Turpinājumā mēs atkal gājām uzvilkt kuplo un te gandrīz šaize sanāca. Ielīduši tālākā vārtrūmē sākām vilkt, kad pie mums pienāca 2 apsargi un palūdz no turienes līst ārā un iet kurīt kur visi citi. Diāna pat smēķi nenodzēsa un tad nu kurījām gandrīz vai kopā ar apsargiem. Te nu mums palīdzēja apsargu vecums, jo jaunāki 100 proči būtu saoduši zaļumus.
Tas arī īsumā viss. Protams, beigās mēs piedzērāmies, bet tas vairs nav būtiski. Šodien ir pirmā skolas diena un man patīk - īsi svārciņi, garas kājas un maz gadu. Izcila kombinācija.
Diena iesākās ar manu cīņu pret Karmu. Atradu Aifonu un tāpēc, ka
Likteņa ironija bija arī mana sastapšanās ar Diānu (kurai braucot pakaļ arī tiku pie policijas balvas) un mūsu mazā ceļojuma laika tika nolemts doties uz Aristoteli, jo Anetei esot kaut kādi mistiski flaieri, par kuriem pa 3 Ls tikšot iekšā ( izrādās, ka ieeja uz to tingeltangelu piķo 6Ls, nu nav viņi tur normāli, vai arī es joprojām dzīvoju nesenajā zaļumballē, kur ieeja lats līdz 23:00, pēcāk divīts). Sarunājām satikties centrā un šķīrāmies bez skandāla.
Centrā ierados ap 20:00 un, kā jau katru savu došanos uz Vecrīgu, iesāku ( ļoti bieži arī pabeidzu) ar došanos uz Alu. Šoreiz gan pārāk neaizkavējos un nosēdēju tur tikai kādas...4 stundas. Sagaidīju arī savas kompanjones un drošā solī devāmies uz LU.
Pasākums man iepatikās jau no pirmajām sekundēm. Kamēr stāvējām nelielajā rindā pie ieejas durvīm, metrus 15 tālāk uz trotuāra kā plauša (es nezinu, kāpēc mums ir tāds izteiciens, bet nu es viņu lietošu) nozvēlās kāds jau manāmi piearestoteļojies pirmkursnieks. Tas bija tik skaisti! Vēl skaistāk protams izskatījās viņa kausveidā saslapinātās bikses rajonā ap...nu, jūs sapratāt, kas bija labi pamanāms pēc tam, kad draugi šamo bija piecēluši. Ar nepacietību gaidīju, kas mani vēl sagaidīs šaja pārsteidzošajā pasākumā.
Ieejot iekšā manu uzmanību uzreiz piesaistīja apsardzes personāls, jo viņi visi bija...veci. Nu tā ap 55 +/- 5 gadi. Šis fakts gan vēlāk mums nāca par labu, bet visam savs laiks. Apčamdīšana bija vairāk simboliska tā kā polšu ja gribētu, es tāpat dabūtu iekšā, bet nu šoreiz tas nebija svarīgi. Pēc šīs svarīgās procesijas pa taisno devos uz labierīcībām, kuras man arī uzreiz iepatikās, jo džeku tualetē atradās 3 meitenes. Vismaz. Bet nu neviens tur nejutās diskomfortēts, tieši otrādi. Bet ja godīgi, es nesaprotu, kas vecenēm tai čurāšanā ir tik atšķirīgs. Novelc bikses/brunčus, apsēdies un pamīz, bet nē bļa. Stāv tur viņas tādās rindās, it kā brīvpusdienas dalītu un ja viena ir tikusi uz poda, tad ārā dabūt ir ļoti grūti.
Kad svarīgās lietas (pamīzt un nopirkt alu) bija nokārtotas, varējām doties ievērtēt pasākuma māksliniekus. Brīdī, kad ieradāmies, uz galvenās skatuves, par ko bija tapis LU galvenais auls, uzstājās pasaulslavenais repa mākslinieks Skutelis. Es cerēju, ka tas varētu būt tas improvizators, vai vismaz tas dzelžu blogeris, bet huju. To, ka esam reperu tauta es jau sen zināju (galvenokārt no LMK/Kanāls 2 mūzikas programmām, jo 2/3 dziesmu tur izpilda visvisādi nevienam nezināmi reperi no Ludzas, Aizkraukles un Dobeles). Šis no kopējā kontingenta ārā nekrita un savu laiku aizpildīja ļoti kvalitatīvi, cik nu es redzēju stāvot pie aula durvīm, jo vārdu tur tāpat nevienu nevarēja saprast. Un tagad, par to, KĀPĒC es stāvēju pie aula durvīm. Vot, bļa, TĀPĒC, ka tur neļāva iet ar alu. Kas Jūs, cilvēki, debīli esiet? Jau pirmajā dienā gribat izvarot savus jaunos studentus un likt klausīties visādu herņu bez alkohola? Mož, bļa, varējāt vispār tur šmigu netirgot un skatīties, cik skaidru studentu ieradīsies! Nē, nu Jelgavā šitā nekad nenotiktu!
Tālāk mēs devāmies uz kādu tālāku pīpētavas stūri, lai uzvilktu, kā teiktu mans draugs, kolēģis un partneris Ralfs, kuplo, kas visai spēcīgi, uz nostrādātās sutkas un izdzertā alus daudzuma, iegrieza, tāpēc paņēmām alu un devāmies sēdēt uz trepēm un skatījāmies, kā uzstājas Bermudu divstūris. Ātri vien sapratu, ka mans uzskats par jauno studentu paaudzi un attieksmi pret mūziku bijis greizs. Viņi tomēr visi ir lohi. Arī tās meitenes, kas stāv stūros un viena otrai uztraukti jautā, vai tiks iekšā kojās.
Pēc kuplā alus atkal tukšojās ātri, līdz ar to bija jādodas papildināt krājumi un pasēdēt kādā mierīgākā vietā. Tur mums uzradās kāds ļoti maza auguma čalis, kurš 7 gadus dzīvojis Kanādā (laikam tur tā vide tāda, ka cilvēki neizaug virs 1,60m, nav brīnums, ka amīši viņus noņirdz vislaik), tagad mācās te neatceros ko un nav svarīgi un par visu vari centās iepazīties un noskaidrot, ko daram mēs. Protams, pavisam godīgi arī izstāstīju, ka esmu teoloģijas fakultātes 3.kursa students ūtētē, kas protams viņu ļoti ieinteresēja. Tad nu turpmāko stundu pavadījām ļoti neformālā gaisotnē ar maniem stāstiem par Dievu, savu ticību un Bībeli. Diāna rēca, es pats brīžiem knapi valdījos, bet čalis klausījas. Viņam laikam patika. Nu nezinu, man bija inčīgi un pieļauju, ka manus uz vietas izdomātos Bībeles tekstus viņš vēl kādu laiku atcerēsies.
Turpinājumā mēs atkal gājām uzvilkt kuplo un te gandrīz šaize sanāca. Ielīduši tālākā vārtrūmē sākām vilkt, kad pie mums pienāca 2 apsargi un palūdz no turienes līst ārā un iet kurīt kur visi citi. Diāna pat smēķi nenodzēsa un tad nu kurījām gandrīz vai kopā ar apsargiem. Te nu mums palīdzēja apsargu vecums, jo jaunāki 100 proči būtu saoduši zaļumus.
Tas arī īsumā viss. Protams, beigās mēs piedzērāmies, bet tas vairs nav būtiski. Šodien ir pirmā skolas diena un man patīk - īsi svārciņi, garas kājas un maz gadu. Izcila kombinācija.
Abonēt:
Ziņas (Atom)