Minska 2014

Tā nu ir sanācis, ka pēdējais ieraksts šeit man bija veselu pusotru gadu atpakaļ un arī par Minsku http://nedzeram.blogspot.com/2012/12/ka-mes-minsku-izdzeram.html Šoreiz bija pienākusi otrā reize Minskas apmeklējumam un tas atkal ir rakstīšanas vērts!

Piektdien, 9.maija vakarā, startējām no Rīgas ar 2 auto, lai dotos uz PČ hokejā. Sirdis visiem satrauktas, Latvijas krekli mugurā, bonaparts somā un tā. Paša brauciena laikā nenotika nekas īpašs - robežu šķērsojām bez problēmām un ļoti ātri. Paldies šeit jāsaka Baķkam, ka vīza nav vajadzīga un hokeja faniem bija atsevišķa josla, pa kuru šķērsot robežu! Interesanti, ka nakts vidū iebraucot Baltkrievijā, pār ceļu nepārtraukti skrēja visādi zaķi, kaķi un citi mazkalibra zvēri, no kuriem vajadzēja izvairītes.

Ierodoties mūsu dzīvesvietā pulkstenis rādīja 5 no rīta, dzīvokļa saimnieks nebija sazvanāms, alkohols bija gandrīz beidzies - vobšem viss slikti. Tobrīd pa ielu garām gāja 2 jauni vietējie celtnieki - Artjoms un Mihails, kas sāka ar mums pļāpāt, apstāstīja vietējos paradumus, pačīkstēja par sūdīgo Baltkrievijas izlasi (diezgan interesanti, ka tie, kas nav pārākie hokeja fani, izsakās visai nicinoši par savējiem, kamēr slavē mūsējos. Līdz galam neesmu izpratis šo paradoksu, bet visticamāk tur ir saistība Minskas Dinamo naudām un neveiksmēm) un parādīja veikalu, kur var nopirkt alu pa nakti. Kamēr vieni meklēja alu, mēs sasēdāmie ap pagalmā esošo galdiņu un...sākām spēlēt zoli, ko darījām līdz kādiem 9 rītā, kamēr atbrauca dzīvokļa saimnieks.

Vietējie visnotaļ aizdomīgi skatījās uz baru džeku hokeja kreklos, kas viņu pagalmā dzer un spēlē kārtis! Satikām arī kādu latviešu kompāniju, kas bija ievākusies kaimiņos iepriekšējā vakarā. Džeki normāli atlaiduši, līdz sekojis zvans pie durvīm un balss domofonā - šeit policija, kāpsiet lejā vai mums iet augšā? Nācies vien kāpt lejā un runāties - runāšana beigusies ar to, ka iedzēruši kopā alu, dabūjuši meiteņu numurus un aizbraukuši maukās!

Uz pirmo spēli devāmies ar autobusu (uz pārējām ar taksi). Kaut kur bijām dzirdējuši, ka hokeja faniem esot sabidriskais par velti (tā kā tiem 10 centiem būtu izšķiroša nozīme ceļojumā), tāpēc sūtījām Raivi (pazīstams arī kā Žoriks, Kaplis vai Bukbukbārijs) noskaidrot. Vadītājs raustīja plecus un teica, ka neko neesot dzirdējis, uz ko saņēma atbildi, ka viss ok un mēs nepirksim, būtībā neatstājot nekādus variantus šoferim iebilst. Tas, protams, bija tikai sākums - turpinājumā visi bija noņirgušies līdz asarām, ieskaitot 2 smukas vietējās meitenes, jo viņš paspēja visam autobusam saspraust tādus batonus ausīs, ka Hanzas maiznīcas cepējiem būtu darbs uz mēnesi! Vietējie čomi ņirdza, ka mēs ar viņu priekšgalā ne to vien par velti dabūsim, jo viņš pierunātu japāņus veikt kodolizmēģinājumus savas valsts teritorijā..

Spēles vietā atmosfēra bija super, visapkārt latviešu fani un šeit grūti kaut ko piebilst. Arī spēle pret somiem, kā mēs zinām, bija ļoti izdevusies. Vienīgi nedaudz izbrīna fakts, ka ļoti liela daļa ''fanu'' atbrauc uz pasaules čempionātu hokejā, bet vēro to kā teātri, iebļaujoties vien tad, kad tiek gūti vārti. Es pa šo laiku sapratu, ka fanošana ir ļoti smags darbs un ja vēl nākamajā dienā atkal ir spēle, tad pirms tās ir diezgan nopietni rīkle jāskalo ar šņabi, lai kaut nedaudz atgūtu balsi un tā puse, ja ne pat vairāk, arēnas sēdētāju un lūrētāju kretinēja pat ļoti! Visnotaļ amizants bija fakts, ka kopš 1.maija arēnā vairs nebija smēķētāju zonas, jo sporta komplekss utt, bet pēc 1.vai 2.perioda jau pīpētava tika atkal atklāta, jo piekurītās tualetes viņiem laikam ne pārāk patika.

Pēc spēles, par spīti spēcīgajam lietum, devāmies uz fanu pilsētiņu otrā pilsētas galā kopā ar Līgas satiktajām Jelgavas meitenēm. Beidzās ar to, ka mēs ar Betonu un meitenēm gājām uz Četru Baltu kreklu atklāšanu, kamēr pārējie aizbrauca mājās. Padejoju ap Matuļa čemodānu, izdzēru pāris alus un braucām atpakaļ uz dzīvokli, lai dzertu un spēlēt uzoli ar savējiem! Vietējie un arī citi fani sita uz pleca un sacīja,ka baigie malači esam gan mēs, gan mūsu hokeja izlase, kas lika justies lepniem!

Neliela atkāpe - iepriekšējo daļu es biju uzrakstījis jau Minskā, tāpēc tā ir visai detalizēta. Sekojošo es rakstīšu tagad, tāpēc (ņemot vērā objektīvus apstākļus) tā noteikti būs vispārīgāka.

Sestdiena sākās pasmagi, jo jau uz 13:00 bija jābūt pie arēnas, bet gulēt jau laicīgi neviens nebija gājis. Iesildījāmies ar brokastu buļbašu, savācāmies un laidām uz spēli ar Vāciju. Arī pati spēle bija mums visiem pamācoša. Arī tiesnesim, kurš mājās aizbraucot noteikti izpētīja, ko nozīmē vārds ''Pidarass!'' Pārtraukumā pīpētavā iznāca satikt kādu latvieti, kam iepriekšējais vakars beidzies pavisam aizraujoši - esot aizmidzis fanu pilsētā pie galda, pamodies viens bez saviem čaļiem, tāpēc izsaucis taksi, lai dotos uz 30km no pilsētas esošo apmešanās vietu. Diemžēl, reibums esot bijis tāds, ka nobraukājuši 2 stundas, bet pareizo vietu atrast neesot izdevies, tāpēc beigās nakti pārlaidis pie taksista - kopā šis pakalpojums izmaksājis 200 dolārus. Uzreiz pēc tam izdevās nofoķēties un nedaudz papļāpāt ar Marisu Andersonu, kuram šis ir jau 33.pasaules čempionāts klātienē (pēc tam gan atzina, ka esot nedaudz samelojies un tur ieskaitījis arī 5 Olimpiskās spēles). Pēc mača devāmies uz fanu pilsētu, kur dziedājām, dejojām, fotogrāfējāmies ar citiem faniem un normāli dzērām. Amizants bija fakts, ka dodoties prom no šīs vietas pie Džonsona pienāca kāda vietējā meitene un palūdza nofotografēties ar viņu un pēc tam arī viņa izlases kreklā. Lieki teikt, ka kreklu čalis tā arī neatguva, bet tas nekas - tāpat bija biku par mazu un ar Karsumu, kurš nemaz nebija šogad.

Nākošā diena bija brīva no izlases spēlēm (jau te var manīt, ka iešana uz spēlēm zināmā mērā atgādināja iešanu uz darbu) un es īsti nemaz neatceros, ko darījām. Laikam tāpēc, ka darījām tieši NEKO, ja neskaita dzeršanu, zoles spēlēšanu un ēst gatavošanu. Iziešana no dzīvokļa bija tikai līdz stūra veikalam, lai papildinātu alkohola krājumus.

Kopumā tādā stilā arī tika laiks pavadīts. Vazājāmies pa pilsētu meklējot labākos krogus, kur gardi paēst un padzert - secinājām, ka ''Lido'' ir da best! Daudz spēlējām kārtis, skatījāmies hokeju pa TV. Dzērām arī normāli, katru dienu kāds cits bija gatavs - man tas brīdis pienāca uz spēli pret ASV. Visādos visumos gāja ļoti jauki un forši - neviens nekādus sūdus nesavārīja, neviens uz diennakti nepazuda, Žoriks pat netika nobaudīt baltkrievu maukas, kaut izbraukumā bija devies. Laikam paliekam vecāki un prātīgāki - blēņas darīt vairs prāts nenesās. Tiesa, pēdējā vakarā, kamēr pārējie bija pilsētas apskatē, Uldis kopā ar Žoriku bija atvalikuši mājās...Sergeju. Sergejs bija stalts jauneklis, blondiem matiem, zolīdi tērpies un visdrīzāk gejs. Brīdī, kad mēs pārradāmies, Žoriks devās mauku meklējumos, bet mēs bijām visai pārsteigti sastopoties ar Sergeju. Tas, protams, nenāca par labu Uldim, kurš jau tā tikka regulāri nerrots šajā ceļojumā un viņam nācās nemitīgi atgaiņāt jautājumus, vai viņš sirdī nav pediņš. Sergeja uzrašanās viņa situāciju pavisam noteikti neuzlaboja. Pārējie spēlējām zoli, kamēr Uldis Sergejam rādīja sazin kādus video jūtūbē un trieca šņabi, līdz Sergejs bija tādā vafelē, ka Uldim nācās viņam uzvilkt kedas (tā bija 15 minūšu gara izrāde), lai viņš varētu iziet pa durvīm (lai gan arī to viņš nevarēja) un tiktu iesēdināts taksī. Tiesa, pēc 3 stundām (ap 5 no rīta) viņš atgriezās krietni skaidrāks, meklējot savu telefonu, kurš gan pie mums neatradās. Apmēram tā!  Protams, šo to jau es noteikti izlaidu, bet tas varbūt būtu jau par garu.

Paldies mūsu izlasei par sniegumu, žēl tikai, ka pēc mūsu aizbraukšanas neviena uzvara vairs izcīnīta netika...