French open zoles turnīrs Parīzē

Labvakar!

Kā jau daudzi no Jums ir informēti, dažu pieredzes bagātu zoles mīļotāju kompānijā dzima ideja - aizbraukt un uzspēlēt zolīti pie Eifeļa. Vēl par lielāku izbrīnu - mēs to tiešām izdarījām un turpmākajās rindās pastāstīšu, kā tad mums tur gāja. Brīdinu uzreiz - būs gari!

15.decembra vakarā es, Ralfs (ne tas, kurš parasti - šitais ir cits), Mikus un Dace uzsākām savu vērienīgo ceļojumu. 3:00 mums bija reiss ar autobusu uz Viļņu, kur tālāk mūs gaidīja lidojums uz Parīzi. Iesildīšanos veicām Rīgas centrālajā Hostelī pie Ieviša, aizbraucējus pavadīt bija ieradies pārdzēries Bartess, viss kā parasti. Iekāpjot autobusā, pašiem par lielu izbrīnu, secinājām, ka visi pasažieri guļ (jo ir taču tikai trīs naktī un reiss iet no Tallinas), bet tā kā sagatavojušies bijām, kārtis arī bija līdzi, zoles mačus uzsākām uzreiz aizmugurējā sēdeklī. Pēc pāris partijām tika konstatēts, ka Dace ir pārāk lielā pālī jautrā prātā, lai adekvāti varētu uztvert šo nopietno pasākumu, tāpēc vienbalsīgi tikai aizsūtīta gulēt - tā visiem bija labāk.

VIļņā ieradāmies 6:50 no rīta, reiss uz Parīzi bija 13:15, tāpēc laika mums bija diezgan daudz, lai izdomātu, kā atrast lidostu. Protams, pēc atraktīvām 4 stundām autobusā, tualetes apmeklējums bija visai loģisks, taču tā kā lietuvieši bremzē ar eiro ieviešanu, tualetes automāts prasa litus, kuru mums, protams, nav. Apmānīt viņu nevar, jo sistēma ir diezgan droša, lai neviens nečakarētu valsti un milzu nauda nonāktu pašvaldības kasē. Vienīgais variants - griezties pie kāda vietējā, lai tas samaina. Metos klāt pirmajam pretimnācējam ar tekstu: ''Izviņiķe...'', ko pabeigt nepaspēju, jo atskanēja atbilde: ''Nebūs, nebūs, es pats meklēju, kur lai samaina''. Par laimi paveicās, jo izdevās atrast maiņas punktu (tur bija kaut kāds prikols ar naudas mainīšanu, bet nudien neatceros kāds, tāpēc varat iztēloties paši) un tālākais noritēja bez starpgadījumiem.

Neliela atkāpe - pēc izkāpšanas no autobusa Dace konstatēja, ka ir pazaudējusi telefonu (kurš pēcāk atradās turpat somiņā). Būtu Jūs redzējuši to sprintu pakaļ prombraucošajam autobusam. Diemžēl, autobuss šajā divkaujā uzvarēja, bet vēl gads futbola un frīsbija treniņos un Dace jau būtu favorīts šajā duelī.
Aptvēruši, ka mums ir kādas 6 stundas laika, sākām štukot, kā lai atrod lidostu. Tieši tajā brīdī blakām piebrauca buss ar uzrakstu ''Airport''. Īzī pīzī, aizbraucām uz lidostu un tur priekšā nākošais jautājums - ko 5 stundas darīt lidostā? Sākām vazāties pa apkārtni, atradām pārtikas lielveikalu, iepirkām dažādus dzērienus - ļoti labs 7,5% arbūzu dzereklis tur bija, kuņģa spazmas garantētas, Dace ieēda aukstu plovu, viss kā pienākas. Daļu lielveikala aizņēma kazino zooveikals, kurā mēs ar Miku nolēmām ieskatīties, lai laiks ritētu ātrāk, tikai bija jāsagaida plkst. 9:00, kad viņu vēra vaļā. Pusstundu nodirnējuši pie ieejas, sagaidījām, līdz atnāca drūms vīrelis un uzlika zīmi, ka vērsies vaļā tikai 12:30 - pieļauju, ka viņš no iekšpuses saprata, ka neesam nekādi mazie bērni un ja tiksim tur uz stundiņu iekšā, tad savu bodīti varēs klapēt ciet. Un pareizi vien bija!

Tālāk apkrāvušies ar dažādiem viegliem un ne tik viegliem dzērieniem, smagu sirdi par netikšanu uzspēlēt blekdžeku un saviļņojumu drīzumā tikties ar pašu Eifeļa torni, devāmies atpakaļ uz lidostu. Pāris tālākās stundas pavadījām jautri sēžot un spēlējot zoli pašā lidostas sirdī. Neskatoties uz atraktīvo uzvedību, nesaņēmām pat nevienu aizrādījumu.

Vislielāko satraukumu manī izraisīja pati lidošana. Varbūt kāds no Jums brīnīsies un neticēs, ka tāds liels ceļotājs kā es (esmu bijis Lietuvā un Igaunijā, Ludzā un Zilupē, skolas ekskursijā uz Poliju, Slovākiju un Čehiju, divreiz uz hokeju Baltkrievijā un vienreiz ceļojumā ar prāmi apkārt pasaulei uz Stokholmu) nekad nav lidojis ar lidmašīnu. Ja es nebūtu 17 reizes izpētījis statistiku, ka viņas reti krīt lejā, es tur iekšā nekāptu. Biedri līdz pat pacelšanās sākumam paspēja kārtīgi izņirgāties par mani, bet beigās nekas traks nebija - bali nebija, nevēmu, pat aizmigu lidojuma laikā. Ā jā, arī lidmašīnā mēs spēlējām zoli.

Izkāpjot no lidmašīnas sekoja nākošais uzdevums - tikt uz Parīzi, kas bija 90km attālumā. Zvanījām caur www.blablacar.com atrastajam Stefanam, lielas cerības gan nelolojām (vienīgajā atsauksmē bija rakstīts ''this guy never showed up''), bet maksāt 17eur par autobusu negribējām. Pārsteidzoši veiksmīgi sazvanījām, izstāstījām, ka atrodamies pie kaut kāda apļa pie lidostas, termināls laikam otrais, bet lai meklē 3 čaļus un meiteni sarkanā mētelī. Stefans teicās būt zilā fordā pēc 20 minūtēm. Pēc pusstundas mums blakus apstājās pelēks opelis, kuram pie stūres sēdēja pusnēģeris un kaut ko franciski man jautāja. Atbildēju, ka man no viņa neko nevajag un aizsūtīju prom. Pēc 10 minūtēm vēlreiz sazvanījāmies ar Stefanu, šis teicās būt pēc 2 minūtēm, kā arī bija - atbrauca tas pats nēģeris melnādainais opelī. Šeit arī radās joks, ka Francijā atšķir 3 auto markas - Citroens, Reno un Pežo, bet visi pārējie ir fordi. Lai būtu.

Stefans izlaida mūs kaut kur vairāk vai mazāk Parīzes centrā pie lielveikala, pateica, kādu mums metro pieturu vajag - tik sakarīgi, ka es to vārdu pat izrunāt nespēju un pēc pusminūtes jau biju aizmirsis. Piepirkām pilnu maisu ar vīniem, sieriem un visādu citādu drazu un devāmies lejā, lai atrastu vajadzīgo metro un staciju, nekas jau grūts, cik tur tāds pieturas var būt, kādas 10, nu labi, varbūt 20 pa visu Parīzi. Un tad mēs ieraudzījām metro karti...

Pēc 20 minūšu izmisīgas mūsu ''Pašerlegulē'', vai kā tur Stefans teica, meklēšanas kartē un adreses rādīšanu garāmgājējiem sapratām, ka aršanas nebūs. Nācās doties pie kases, lai uzzinātu, kā tikt tur, kur mums vajag. Norādījumi gan bija visai precīzi (tikai dodoties atpakaļ uz lidostu sapratām, ka 1 pieturu par tālu mums bija norādīts) un nokļuvām netālu no nakstmītnes. Pirmie iespaidi par Parīzi tumsā - sajūtas kā filmā, daudz izkārtnes, daudz nēģeru afroamerikāņu, visi hujārī ar mopēdiem, motocikliem, motorolleriem. Tā kā kartes pētījuši nebijām, pašiem nebija ne jausmas, kur atrodamies, kur atrodas viesnīca, kādā virzienā tagad jāiet. Devāmies pie vietējiem ar karti un atzīmēto viesnīcu un taujājām vietējiem, kā mums tur tikt. Daļa raustīja plecus, daļa sūtīja mūs atpakaļ uz metro un braukt sazin kur, daļa mēģināja izstāstīt ceļu franciski. Tas, protams, ir loģiski, ka ja Tev angliski pajautā, kā tikt tur un tur, Tu uzreiz izstāsti franciski, kā to izdarīt. No tā arī ņēmām piemēru un turpmāk visus neskaidros jautājumus devāmies risināt latviešu valodā. Ar kādu 15.piegājienu beidzot atradām cilvēku, kas kaut cik saprotamā, lai gan joprojām franču, mēlē spēja izstāstīt aptuvenu ceļu līdz viesnīcai. Nonākuši līdz konkrētajam punktam sapratām, ka esam tuvumā, jo Mikus bija caur Google Earth vai sazin kur vēl pētījis apkārtni un daudzie kāzu saloni viņam šķita pazīstami. Tomēr īsti vietā nebijām. Prasījām kaut kādiem vietējiem čaļiem, prasījām blakus esošā viesnīcā, kur mums jāiet tālāk - visi rausta plecus, neviens neko nezina. Topogrāfiskā idiotisma salīdzinājumam - mēs atnācām pa Ģertrūdes ielu līdz Brīvības ielai un devāmies uz Lāčplēša ielas pusi, prasot, kur ir Lāčplēša iela, ko neviens parādīt nevarēja. Nebūtu mana ērgļa acs, ar kuru pamanīju 50m tālāk esošās ielas nosaukumu, varbūt būtu maldījušies vēl ilgāk.

No viesnīcas neko daudz negaidījām - kā bija rakstīts atsauksmēs: ''If You want live like animal, this is the place for You''. Tā kā mēs to tiešām gribējām, tā tiešām bija īstā vieta priekš mums. Protams, ka par brauciena himnu kļuva šis gabals - beigās būs iespēja noskatīties asinis stindzinošu interpretāciju mūsu pašu izpildījumā.

 Beigās gan nācās vilties, jo bija maza jauka istabiņa ar 4 gultām, TV, dušu un tualeti. Mikus ātri pie administratora noskaidroja, vai var pīpēt ēst sieru istabā - varot, tikai jāatver logs. Logs izrādījās balkons, bet nu tie ir sīkumi.

Aizgājām vakariņās uz tuvējo kebabu, kur ieēdām chicken's chicken with chicken and chicken souce. Kebabā mani uzreiz nemirkšķinot gribēja apkāst par 10eur, bet es skaitļi ir mana stiprā puse un provokācijām neļāvos. Protams, turpat arī iztukšojām līdzpaņemto vīnu. Pa ceļam arī pirmoreiz sastapāmies ar tik izplatīto ''Pscccc, pssscc''. Respektīvi, Tu ej pa ielu, malā stāv nēģeris un pēkšņi atskan ''Psccc, psscccc'', Tu pagriezies un Tev sāk piedāvāt hašišu, kokaīnu, Samsung Galaxy S5, seksu, prot arī krieviski pateikt ''Harašo''. Diemžēl vai par laimi, bet neko no puiša neiegādājāmies. Tad jau arī vakars bija klāt, ķērāmies pie ēšanas, dzeršanas un viesnīcā sākām Parīzes atklāto zoles čempionātu. Diemžēl, lai attaisītu vīnu ir vajadzīga speciāla ierīce, ko sauc par korķu viļķu, praktiskā latvieša iztēle vai...Dace ar skropstu tušu. Protams, Parīzes prikoli ir Parīzes prikoli, bet šīs nakts kulminācija bija, kad sākām dot saviem nākotnes bērniem vārdus. Es savu uzvārdu mainīšu uz Reņģe un manu meitu sauks Svaiga. Svaiga Reņģe.Turpināts tika līdz vēlai naktij, tad aizgājām gulēt, sapratām, ka nenāk miegs, cēlāmies augšā un spēlējām vēl, tad gājām gulēt vēlreiz.

Otro dienu sākām ar aukstu vīna malku un 2 stundām zoles viesnīcā un tad devāmies 8 stundu pastaigā pa Parīzes ielām. Aizstaigājām līdz Triumfa arkai - ir liela, jā, parakstījām tur rumāņu meiteņu petīciju par naudas ziedošanu kaut kādiem bērniem, līdz mums tiešām sāka diņģēt naudu un nācās atšūties. Ieēdām pa ceļam kastaņus - nekas īpašs, nav brīnums, ka pie mums neviens viņus neēd. Dzirdējām vēl vairākus ''Pssscc, pssccc'' piedāvājumus. Dienas vilšanās bija neveiksmīgā piedalīšanās atrakcijā, kur jāmet mazi riņķīši uz karuselī griezošām mantām - nevinnēju xbox one. Skumji. Toties būdiņā pie vīra, kas cepa ielas malā superīgas pankūkas, ēdu garšīgāko hotdogu pasaulē. Vēl viens spilgts notikums bija publiskajā tualetē, pa ceļa uz Eifeli. Tur tā sistēma ir tāda, ka ieej, izej un tad viņš pats sevi mazgā kādas 5 minūtes un tikai tad durvis atveras, lai laistu nākošo. Tā kā bijām ļoti nepacietīgi, tad es devos iekšā uzreiz aiz Ralfa, negaidot nekādas tur procedūras. Ziniet, diezgan episks ir moments, kad Tu kārto savas darīšanas un Tavā acu priekšā pods paceļās un ievietojas sienā, kamēr Tu pārsteigts turpini kārtoties.

Labi, ka nevienam nevajadzēja dirst kakāt, vot tas būtu bijis kronis. Un visu laiku skan kaut kāda sievietes balss, radot sajūtu, ka viņa Tevi vēro. Visu dienu dzērām vīnu - Francijā forši ir tas, ka vari brīvi dzert uz ielas un neviens Tevi par to nenosoda.

Eifelis ir foršs. Bijām vakarā, kad šis jau sāk spīdēt. Tiešām iespaidīga celtne, bet netēlošu te drūmo mākslas pazinēju - brauciena misija tika izpildīta un zole zem Eifeļa uzspēlēta! Visticamāk, ka pirmoreiz Eifeļa pastāvēšanas vēsturē.

Atpakaļceļā atkal bijām lielveikalā - viņiem ir citronu Coca-cola un persiku Šveps, bet nesanāca neko no tā nogaršot, jo visu laiku nācās dzert vīnu. Metro saderēju ar Mikus, vai pretim sēdošais nēģeris izkāps pirms vai pēc mums un vinnēju 5 eiro. Bijām restorānā, kur ēdām garšīgāko sīpolu zupu ever. Vairākas vasaras anglijā pavadījušais Mikus gan sākotnēji pasūtīja ''Boiled eggs with mayonesse'', par ko vispirms sākām zviegt mēs, pēc tam arī oficiants. Beigās arī pats vaininieks, kad saprata, ka tā tomēr nav olu zupa. Tad nonācām atpakaļ viesnīcā, lai ļautos vēl vienai nakts uzdzīvei bez gulēšanas, jo pirms 6:00 jau bija jādodas uz lidostu. Protams, arī šim vakaram bija sava spārnotā frāze:''Padod man šķiņķi, es gribu pačurāt!''. Pat bail domāt, kā tas bija domāts, bet par laimi to neviens vairs neatceras. Un labi ka tā.



 Pienāca rīts. Gaidot metro un apspriežot vitāli svarīgus jautājumus, otrpus sliedēm atskanēja pārsteigts jautājums ''A kto iz Jelgavi?''. Tas bija Francijā dzīvojošais bijušais jelgavnieks un cietumnieks Artjoms, kurš lika sveicināt Latviju un sūdzējās, ka te maz savējo. Nu, vienīgi vēl Andrejs kas no Daugavpils, bet tas tagad esot cietumā, bet Rēzeknes Juriju sen neesot saticis. Turpinājumā gulēšana mašīnā uz lidostu, gulēšana lidojumā uz Viļņu, zoles spēlēšana Viļņas autoostas ēdnīcā un gulēšana autobusā uz Rīgu.

Ceļojums skaitļos: iztērētā nauda - mazāk nekā paredzēts, bet vairāk nekā varu atļauties. Pārtikas cenas nedaudz virs Latvijas līmeņa (tuncis bundžās gan nežēlīgi lēts, 2 bundžas pa 0,59eur). Vīnu izvēle ļoti laba, dzērām cenās no 1,5-3eur. Nekāda vaina. Kafejnīcas dārgas, ja grib pa lēto, tad jāēd kebabi.
Izdzertais alkohols - dahuja mazāk nekā paredzēts, bet vairāk nekā vajadzētu. Būtībā spiedām uz vīniem, tieši tik daudz, lai es vīnu vairs negribētu savā dzīvē redzēt.
Izspēlētās zoles partijas - nedaudz virs 400.
Eifeļa torņa augstums - Kaut kādi 150 metri  320 metri.

Beigu beigās - sveiciena dziesma no Parīzes zolmaņiem 4 stundas pirms pošanās atpakaļ uz Latviju. Paris got Talent 2015. Ar vājiem nerviem neskatīties. Ar vājām ausīm ne tik. Bet beigās Mikus sveicinās mammu. Un atcerieties - if You want live like animal, this is the place for You!
Cheers!

P.S. Tālāk redzamo video vidējais cilvēks nespēj izturēt ilgāk par 10 sekundēm.

Minska 2014

Tā nu ir sanācis, ka pēdējais ieraksts šeit man bija veselu pusotru gadu atpakaļ un arī par Minsku http://nedzeram.blogspot.com/2012/12/ka-mes-minsku-izdzeram.html Šoreiz bija pienākusi otrā reize Minskas apmeklējumam un tas atkal ir rakstīšanas vērts!

Piektdien, 9.maija vakarā, startējām no Rīgas ar 2 auto, lai dotos uz PČ hokejā. Sirdis visiem satrauktas, Latvijas krekli mugurā, bonaparts somā un tā. Paša brauciena laikā nenotika nekas īpašs - robežu šķērsojām bez problēmām un ļoti ātri. Paldies šeit jāsaka Baķkam, ka vīza nav vajadzīga un hokeja faniem bija atsevišķa josla, pa kuru šķērsot robežu! Interesanti, ka nakts vidū iebraucot Baltkrievijā, pār ceļu nepārtraukti skrēja visādi zaķi, kaķi un citi mazkalibra zvēri, no kuriem vajadzēja izvairītes.

Ierodoties mūsu dzīvesvietā pulkstenis rādīja 5 no rīta, dzīvokļa saimnieks nebija sazvanāms, alkohols bija gandrīz beidzies - vobšem viss slikti. Tobrīd pa ielu garām gāja 2 jauni vietējie celtnieki - Artjoms un Mihails, kas sāka ar mums pļāpāt, apstāstīja vietējos paradumus, pačīkstēja par sūdīgo Baltkrievijas izlasi (diezgan interesanti, ka tie, kas nav pārākie hokeja fani, izsakās visai nicinoši par savējiem, kamēr slavē mūsējos. Līdz galam neesmu izpratis šo paradoksu, bet visticamāk tur ir saistība Minskas Dinamo naudām un neveiksmēm) un parādīja veikalu, kur var nopirkt alu pa nakti. Kamēr vieni meklēja alu, mēs sasēdāmie ap pagalmā esošo galdiņu un...sākām spēlēt zoli, ko darījām līdz kādiem 9 rītā, kamēr atbrauca dzīvokļa saimnieks.

Vietējie visnotaļ aizdomīgi skatījās uz baru džeku hokeja kreklos, kas viņu pagalmā dzer un spēlē kārtis! Satikām arī kādu latviešu kompāniju, kas bija ievākusies kaimiņos iepriekšējā vakarā. Džeki normāli atlaiduši, līdz sekojis zvans pie durvīm un balss domofonā - šeit policija, kāpsiet lejā vai mums iet augšā? Nācies vien kāpt lejā un runāties - runāšana beigusies ar to, ka iedzēruši kopā alu, dabūjuši meiteņu numurus un aizbraukuši maukās!

Uz pirmo spēli devāmies ar autobusu (uz pārējām ar taksi). Kaut kur bijām dzirdējuši, ka hokeja faniem esot sabidriskais par velti (tā kā tiem 10 centiem būtu izšķiroša nozīme ceļojumā), tāpēc sūtījām Raivi (pazīstams arī kā Žoriks, Kaplis vai Bukbukbārijs) noskaidrot. Vadītājs raustīja plecus un teica, ka neko neesot dzirdējis, uz ko saņēma atbildi, ka viss ok un mēs nepirksim, būtībā neatstājot nekādus variantus šoferim iebilst. Tas, protams, bija tikai sākums - turpinājumā visi bija noņirgušies līdz asarām, ieskaitot 2 smukas vietējās meitenes, jo viņš paspēja visam autobusam saspraust tādus batonus ausīs, ka Hanzas maiznīcas cepējiem būtu darbs uz mēnesi! Vietējie čomi ņirdza, ka mēs ar viņu priekšgalā ne to vien par velti dabūsim, jo viņš pierunātu japāņus veikt kodolizmēģinājumus savas valsts teritorijā..

Spēles vietā atmosfēra bija super, visapkārt latviešu fani un šeit grūti kaut ko piebilst. Arī spēle pret somiem, kā mēs zinām, bija ļoti izdevusies. Vienīgi nedaudz izbrīna fakts, ka ļoti liela daļa ''fanu'' atbrauc uz pasaules čempionātu hokejā, bet vēro to kā teātri, iebļaujoties vien tad, kad tiek gūti vārti. Es pa šo laiku sapratu, ka fanošana ir ļoti smags darbs un ja vēl nākamajā dienā atkal ir spēle, tad pirms tās ir diezgan nopietni rīkle jāskalo ar šņabi, lai kaut nedaudz atgūtu balsi un tā puse, ja ne pat vairāk, arēnas sēdētāju un lūrētāju kretinēja pat ļoti! Visnotaļ amizants bija fakts, ka kopš 1.maija arēnā vairs nebija smēķētāju zonas, jo sporta komplekss utt, bet pēc 1.vai 2.perioda jau pīpētava tika atkal atklāta, jo piekurītās tualetes viņiem laikam ne pārāk patika.

Pēc spēles, par spīti spēcīgajam lietum, devāmies uz fanu pilsētiņu otrā pilsētas galā kopā ar Līgas satiktajām Jelgavas meitenēm. Beidzās ar to, ka mēs ar Betonu un meitenēm gājām uz Četru Baltu kreklu atklāšanu, kamēr pārējie aizbrauca mājās. Padejoju ap Matuļa čemodānu, izdzēru pāris alus un braucām atpakaļ uz dzīvokli, lai dzertu un spēlēt uzoli ar savējiem! Vietējie un arī citi fani sita uz pleca un sacīja,ka baigie malači esam gan mēs, gan mūsu hokeja izlase, kas lika justies lepniem!

Neliela atkāpe - iepriekšējo daļu es biju uzrakstījis jau Minskā, tāpēc tā ir visai detalizēta. Sekojošo es rakstīšu tagad, tāpēc (ņemot vērā objektīvus apstākļus) tā noteikti būs vispārīgāka.

Sestdiena sākās pasmagi, jo jau uz 13:00 bija jābūt pie arēnas, bet gulēt jau laicīgi neviens nebija gājis. Iesildījāmies ar brokastu buļbašu, savācāmies un laidām uz spēli ar Vāciju. Arī pati spēle bija mums visiem pamācoša. Arī tiesnesim, kurš mājās aizbraucot noteikti izpētīja, ko nozīmē vārds ''Pidarass!'' Pārtraukumā pīpētavā iznāca satikt kādu latvieti, kam iepriekšējais vakars beidzies pavisam aizraujoši - esot aizmidzis fanu pilsētā pie galda, pamodies viens bez saviem čaļiem, tāpēc izsaucis taksi, lai dotos uz 30km no pilsētas esošo apmešanās vietu. Diemžēl, reibums esot bijis tāds, ka nobraukājuši 2 stundas, bet pareizo vietu atrast neesot izdevies, tāpēc beigās nakti pārlaidis pie taksista - kopā šis pakalpojums izmaksājis 200 dolārus. Uzreiz pēc tam izdevās nofoķēties un nedaudz papļāpāt ar Marisu Andersonu, kuram šis ir jau 33.pasaules čempionāts klātienē (pēc tam gan atzina, ka esot nedaudz samelojies un tur ieskaitījis arī 5 Olimpiskās spēles). Pēc mača devāmies uz fanu pilsētu, kur dziedājām, dejojām, fotogrāfējāmies ar citiem faniem un normāli dzērām. Amizants bija fakts, ka dodoties prom no šīs vietas pie Džonsona pienāca kāda vietējā meitene un palūdza nofotografēties ar viņu un pēc tam arī viņa izlases kreklā. Lieki teikt, ka kreklu čalis tā arī neatguva, bet tas nekas - tāpat bija biku par mazu un ar Karsumu, kurš nemaz nebija šogad.

Nākošā diena bija brīva no izlases spēlēm (jau te var manīt, ka iešana uz spēlēm zināmā mērā atgādināja iešanu uz darbu) un es īsti nemaz neatceros, ko darījām. Laikam tāpēc, ka darījām tieši NEKO, ja neskaita dzeršanu, zoles spēlēšanu un ēst gatavošanu. Iziešana no dzīvokļa bija tikai līdz stūra veikalam, lai papildinātu alkohola krājumus.

Kopumā tādā stilā arī tika laiks pavadīts. Vazājāmies pa pilsētu meklējot labākos krogus, kur gardi paēst un padzert - secinājām, ka ''Lido'' ir da best! Daudz spēlējām kārtis, skatījāmies hokeju pa TV. Dzērām arī normāli, katru dienu kāds cits bija gatavs - man tas brīdis pienāca uz spēli pret ASV. Visādos visumos gāja ļoti jauki un forši - neviens nekādus sūdus nesavārīja, neviens uz diennakti nepazuda, Žoriks pat netika nobaudīt baltkrievu maukas, kaut izbraukumā bija devies. Laikam paliekam vecāki un prātīgāki - blēņas darīt vairs prāts nenesās. Tiesa, pēdējā vakarā, kamēr pārējie bija pilsētas apskatē, Uldis kopā ar Žoriku bija atvalikuši mājās...Sergeju. Sergejs bija stalts jauneklis, blondiem matiem, zolīdi tērpies un visdrīzāk gejs. Brīdī, kad mēs pārradāmies, Žoriks devās mauku meklējumos, bet mēs bijām visai pārsteigti sastopoties ar Sergeju. Tas, protams, nenāca par labu Uldim, kurš jau tā tikka regulāri nerrots šajā ceļojumā un viņam nācās nemitīgi atgaiņāt jautājumus, vai viņš sirdī nav pediņš. Sergeja uzrašanās viņa situāciju pavisam noteikti neuzlaboja. Pārējie spēlējām zoli, kamēr Uldis Sergejam rādīja sazin kādus video jūtūbē un trieca šņabi, līdz Sergejs bija tādā vafelē, ka Uldim nācās viņam uzvilkt kedas (tā bija 15 minūšu gara izrāde), lai viņš varētu iziet pa durvīm (lai gan arī to viņš nevarēja) un tiktu iesēdināts taksī. Tiesa, pēc 3 stundām (ap 5 no rīta) viņš atgriezās krietni skaidrāks, meklējot savu telefonu, kurš gan pie mums neatradās. Apmēram tā!  Protams, šo to jau es noteikti izlaidu, bet tas varbūt būtu jau par garu.

Paldies mūsu izlasei par sniegumu, žēl tikai, ka pēc mūsu aizbraukšanas neviena uzvara vairs izcīnīta netika...