Prāga 2015

Labas dienas!

Klāt ir kārtējais maijs, līdz ar to arī kārtējais Pasaules čempionāts hokejā, kurš šoreiz norisinājās Prāgā. Kā tad mums gāja - par to turpmākajās rindās.

3.maija pusdienlaikā (jā, paldies visiem par apsveikumiem) astoņi hokeju vairāk vai mazāk mīloši personāži, kas sastāvēja no 5 laimīgiem ar bonapartu un citiem labumiem bruņotiem pasažieriem, kā arī 3 ne tik ļoti laimīgiem šoferiem, salēca busiņā un startēja no Rīgas uz Prāgu. Ceļš tika vadīts kunga jautrā prātā, skaistām dziesmām utt., nu, kā jau tas parasti notiek. Ceļš pagāja visai raiti, ja neskaita, ka pāris reižu novirzījāmies no maršruta, piemēram, izbraucām no Polijas, iebraucām Čehijā, pēc brīža atkal iebraucām Polijā. Kādā pieturpunktā nakts vidū sastapām arī tautiešus ļoti kolorītā busiņā

 Katrā ziņā, nekādi lielie starpgadījumi nenotika, ja neskaita to, ka mūsu pirmais šoferis (sauksim viņu par Vaņku) jutās pazaudējis ļoti daudz alkohola patēriņa laika, tāpēc uzreiz metās skotu viskija apskāvienos, lai panāktu pārējos aizmugurējās rindās sēdošos. Nenoliegšu, izdevās tas viņam lieliski, jo kamēr citi centās gulēt, tikmēr viņa uzdevums bija neļaut to nevienam ar tādiem paņēmieniem kā pēkšņa galvas glāstīšana, ķeršanās pie meiteņu krūtīm vai pēkšņs bļāviens pie auss ''Idrtivaikociņ' Tēēvi mīīīluuuuu...'', kas vainagojās ar slepkavību ar iepriekšēju nodomu saskrāpētu kaklu, gandrīzēju nožņaugšanu un riebums pret šo dziesmu uz tuvāko desmitgadi.

Nonākuši Prāgā iekārtojāmies dzīvoklī, paēdām piemājas ķīniešu restorānā, stundiņu atpūtāmies un devāmies uz spēli pret Zviedriju.

 Pat pagalma kaķiem ir sava māja

 Pirms tam gan optimisti, kas izvirzīja teorijas, ka nu gan mums būs normāls pasākums, uzzināja, ka ''normāls pasākums ir tad, kad pirmoreiz abortu taisa, bet mēs tomēr esam uz čempionātu atbraukuši''.  Līdz tam gan bija jāatrod, kur novietot busiņu, jo pilsētā to praktiski neesot iespējams izdarīt, jo lielākā daļa stāvvietu ir rezervētas, pārējās var stāvēt maksimums 6 stundas, nevis nedēļu, kā mums nepieciešams, pie tam tas ir arī jebal cik visai padārgi. Nolēmām atstāt busu kaut kur ceļmalā pārkingā, kas atrodas pie metro galapunkta, kur par salīdzinoši zemām cenām var turēt savus auto uz ilgāku laiku. Kā tur izskatās, mēs tā arī neuzzinājām, jo turpceļā uzkārās navigācija, līdz ar to tika veikts nesankcionēts pagrieziens un ''Woalaaaa'' - mums ir burvīga iela ārpus pilsētas centra, kur ceļmalā ir novietoti auto un ne miņas no kādām aizlieguma zīmēm . Tā mēs tikām pie bezmaksas stāvvietas - te nu bija ''grūti atrast pārkingu''.

Uz spēli ieradāmies ļoti laicīgi, līdz ar to bija daudz laika patusēties pa fanu pilsētiņu, jo šī bija vienīgā spēle, uz kuru mums biļetes bija iepirktas iepriekš, līdz ar to nebija jākaulējas par cenu ar visādiem uzpircējiem vai citu valstu līdzjutējiem. Uz citiem mačiem gan biļetes nebija iegādātas, bet tas problēmas neradīja - tās  varēja nopirkt no citiem līdzjutējiem. Pacietīgākie lētāk, nepacietīgākie dārgāk, bet bez biļetēm neviens nepalika, visas biļetes bija derīgas un visas sanāca iegādāt lētāk par cenu, kāda bija kasēs. Piemēram, biļeti uz maču pret Šveici nopirku par 25 eiro (puse no reālās cenas) no 2 šveiciešiem, kuru draugs nokavēja lidmašīnu un netika spēli. Kopā arī vērojām maču, pļāpājām un slēdzām derības par mača uzvarētāju. Tiesa, brīdī, kad piecēlos kājās, lai palaistu garām kādu vēlāk ienākušu Latvijas fanu, man pret muguru atsitās kāda nepieklājīga šveicieša fana raidītā alus glāze, kas izraisīja sašutumu gan manī, gan tajos, ko laidu garām, gan manos Šveices kaimiņos. Turpinājās tas ar asu vārdu pārmaiņu līdz pārauga gandrīz kautiņā, tomēr mūsu mēģinājumu uzkāpt 4 rindas augstāk, lai pārmācītu pāridarītājus novērsa apsargu iejaukšanās - sakarsušie prāti tika nomierināti, līdz ar to mača turpinājumu varējām vērot drošībnieku modro acu uzraudzībā.

 Mācu bērniem kapāt hoķi

 Tomēr īstie pigori sākās pie ieejas hallē. Kā izrādījās, karma nav nekāds mazais bērns - Vaņka joprojām bija pilnīgā ķēmā nebija uzlabojis savu koordinācijas spēju un arī ar trešo reizi viņam neizdevās pierunāt apsardzi tikt iekšā hallē biļetes vietā rādot savu apdrošināšanas polisi. Kā par brīnumu, arī ID kartes uzrādīšana kopā ar šo polisi nedeva privilēģiju vērot spēli klātienē, tāpēc nācās vien ar skumīgu skatu pavadīt pārējos un nākamreiz paturēt prātā, ka biļeti vajag turēt rokā, nevis makā. Protams, nedienas ar to nebeidzās - pēc spēles Vaņka bija pazudis un vismaz pāris stundas nebija sazvanāms. Kad jau kompānija kopīgi vakariņoja piemājas čehu krodziņā, beidzot bija arī pirmie jaunumi - Vaņka esot ceļā pie mums un drīz būšot. Nevienam gan īsti nebija skaidrs, kā tas iespējams, jo ne viņš zināja adresi, ne kur pats atrodas, kā arī viņa teiktais, ka ir ''tepat'', mūs ne pārāk pārliecināja. Protams, ''tepat'' turpinājās vēl kādas pāris stundas, līdz situācija tika atrisināta ar uz ielas satiktu čehu palīdzību, kuriem tika iedots telefons, lai tie sarunā ar otrā pusē esošo čehu, kam telefonu bija iedevis Vaņka, lai izsauc viņam taksi un nogādā pie mums. Kaut kā nebūt beigās tas arī izdevās. Un ''tepat'' tik tiešām bija tepat, ja neskaita to, ka otrā pilsētas galā.

Turpmāko dienu laikā tika apmeklēti daudz un dažādi čehu krodziņi, kur tika ēsti nacionāli un ne tik nacionāli čehu ēdieni un izdzerts daudz alus. Alus cenas veikalos ir sākot no 30 centiem, bet klāt ir jāpiemaksā arī apmēram 10 centi par pudeli, līdz ar to nebijām lepni un pēdējā vakarā visu mājās izdzerto taru nesām uz tuvāko ķīniešu veikalu nodot - jā, lielākā daļa mazo veikaliņu ielas malās pārvalda ķīnieši vai, precīzāk, citi šķībaicainie vjetnamieši. Tur var nopirkt visu - pat Latvijā ražotu sidru Fizz. Bez ķīniešiem vai vjetnamiešiem sanāca satikt arī vairākus ukraiņu tautības cilvēkus, kas izteica pateicību, ka mēs atbalstot viņus situācijā, kas notiek ar viņu valsti un tekstus, kas norādīja, ka visi kā viens būtu gatavi nosist Putinu, ja vien tas pagadītos pa ķērienam, bet šajā tematā es sīkāk neiedziļināšos. Krodziņos alu var iegādāties sākot no nepilna eiro, hokeja arēnā nedaudz zem 2 eiro. Salīdzināšanai - ķīniešu restorānā 0,5l aliņš maksā lētāk kā 0,33l kolas bundža, bet čehu krogā tas maksā tikpat cik trauciņš ar kečupu. Vienīgā nelaime, ka tie ali visi ir vienādi (pat neskatoties uz cenu starpību), visai viegli un katrā ziņā ne tuvu nav tik garšīgi kā mūsējie, ja vien neesi aldara vai cēsu vairumprodukcijas cienītājs( trešajā dienā jau sāku ilgoties pēc poļu benzīntankiem, kur par nepilnu pusotru eiro varēja nopirkt 0,58l tilpuma Desperados alus dzērienu kaut nakts vidū).

 Krodziņš ''Pie Homēra''

 Tā kā Prāga nav Minska, tad biju nolēmis ceļojuma laikā nedzert kā cūka nelietot nekādus stipros dzērienus, bet koncentrēties uz alus baudīšanu, kas izdevās tikai ar pavisam nelielu krāpšanos. Protams, tas vainagojās ar galvu reibinošiem panākumiem šī termina pilnīgi pretējā nozīmē. Vienīgā reize, kad šīs nedēļas laikā biju sareibis vairāk kā parastā otrdienas vakarā ejot mājās no ''Alas'' vai ''3 vīriem laivā'' bija pēc mača ar Šveici, jo tas man prasīja izdzert 7 alus vien spēles laikā. Tiesa, daži ali pirms tam un daži pēc tam arī nelīdzēja un mājās es nonācu jau gandrīz pilnībā atžirdzis. Tomēr paši čehi ļoti lepojas ar savu alu un uz katras mājas stūra ir kāds krodziņš vai restorāns, kur tas tiek cilāts kausu pēc kausa. Vienīgais patiešām garšīgais aliņš tika dzerts kādā krodziņā, kur šo alu arī darināja. Protams,  tas bija kādu pusotru reizi dārgāks kā citos krogos nopērkamais, tomēr ar pavisam citu baudu tika izdzerts. Īpašs žetons par ielas malā esošo leti, kur var piestāt nogurušie ceļinieki un gardu muti izdzert bairīti.

Ja sanāca neliela vilšanās ar alu, tad ēdiena ziņā gan problēmas neradās. Nu vismaz man. Ēsts tika daudz un gardi, cenas arī apmēram kā lētākajos Rīgas krogos (protams, varēja ēst arī dārgākās vietās, bet Dievs nemīl, kad nabagi trako), par porciju lielumu sūdzēties nevarēja un šī ceļojuma daļa mani pilnībā apmierināja. Vienīgās problēmas radās ar čehu nacionālo virtuvi, kur bieži vien kā piedevas automātiski nāk kāda kartupeļu vai kāda citāda maize, kas jāslapina mērcē vai jāēd kopā ar ribiņām. Un to ciest nevarēja viens no mūsu kompānijas locekļiem dalībniekiem, jo viņam kaut kā vienmēr sanāca vai nu izvēlēties, vai oficiants ieteica ko šādu. Praktiski visos Prāgas krodziņos var iekšā pīpēt - smēķēt, kurīt, zilināt uz nebēdu. Protams, ir arī nesmēķētāju zonas, kas atrodas kaut kur pagrabā un lai līdz tām tiktu, tāpat ir jāiziet cauri smēķētājiem. Vienīgā vilšanās, ka vairs nebija nopērkamas cigaretes ''Petra'', kas ieguva īpašu atsaucību skolas ekskursijā uz Prāgu 10.klasē,

Kā sabiedrisko transportu lielākoties izmantojām metro, jo tas tik tiešām ir ļoti ērts un nesagādā nekādas problēmas, ja vien zini, kur aptuveni vēlies nokļūt. 30 minūšu biļetes cena ir nedaudz zem 1 eiro. Es gan iegādājos tikai 2 pa visu nedēļu, jo izaicinājums pabraukāt par zaķi  ne tikai Rīgā, bet arī Prāgā bija pārāk liels. Tomēr ne visiem kolēģiem šis izaicinājums bija pa spēkam. Divi grupas dalībnieki uzrāvās un tika pie soda 30 eiro apmērā katrs. Protams, pēdējā dienā karma uzsmaidīja vēlreiz, kad  ar tramvaju Raivis un Ance devās pakaļ busiņam. Svētdienas agrā rītā visi kioski bija ciet un biļeti iegādāt nebija iespējams. Diemžēl, biļešu kontrolieriem tas ne īpaši interesēja, līdz ar to arī tika pagādātas vēl 2 soda kvītis 30 eiro apmērā katra.

Metro nežēlīgi augsts un stāvs

 Mam to rad do analu

Vietējā publika pret mums izturējās ļoti laipni. Visos krogos nāca klāt, sveicinājās, interesējās ar ko mums jāspēlē ''Ar Vāciju? He, tad jau Jūs uzvarēsiet...!''. Pirms mača ar Vāciju krodziņā mums blakus sēdēja arī pāris krievu tautības tūristi, kas iesmēja, ka arī pēc 50 gadiem atbraukšot uz Pasaules čempionātu un mums vārtos joprojām stāvēšot Masaļskis.  Ugunsdzēsēju mašīnas garām braucot pīpināja, kopumā atmosfēra ļoti jauka. Bija arī vīri, kas krogā jau bija gatavi bīdīt kopā solus un krēslus, lai tik mēs nākam pie viņiem piesēst, iedzert un papļāpāt, bet diemžēl tobrīd bija citi plāni, tāpēc ceru, ka viņi nenosprieda, ka esam lepni. Lai gan, patiesībā pohuj tam nav pārāk lielas nozīmes. Pat laikapstākļi mūs lutināja un bija visai burvīgi, neskatoties uz to, ka visu nedēļu tika solīts lietus. Otrdienā gaisa temperatūra sasniedza pat 28 grādus. Vienīgais negatīvais moments bija, kad viens no biedriem uzķērās uz reklāmu un devās samainīt naudu kādā valūtas maiņas punktā un samaksāja kādus 20% no summas komisijā, bet tie jau tādi sīkumi vien uz kopējo tēriņu fona, jo kurš gan skaita tās kapeikas.

Labs pisuāru plānojums

Pēc mača ar Šveici iznāca apmeklēt arī Prāgā ierīkotos ''Četrus baltus kreklus'' - kaut gan nezinājām, kur tie atrodas, atradām tikpat amizanti kā bezmaksas auto stāvvietu. Vienkārši devāmies vakariņās uz pilsētas centru, ieraudzījām norādi uz ķīniešu restorānu un pa ceļam uz to arī bija izslavētais krodziņš, kurš bija pārbāzts ar latviešu publiku - visi dzēra alu, dejoja un svinēja uzvaru latviešu mūzikas pavadībā. Ļoti patika, ka muzikants pajautāja zālei, vai šeit ir arī Nikolajs Puzikovs. Saņēmis noliedzošu atbildi uzgavilēja, ka tad vismaz ballīte būs izdevusies! Uz skatuves bez Jakušonoka un trompetista bija arī trešais mākslinieks, kas bija visai lielā pālī un dziedāja galīgi šķībi. Sākumā nodomāju - kam negadās, bet kad pēc kādas ceturtās dziesmas viņam tika pavēlēts nolikt mikrofonu un aizvākties no skatuves, lai ballīte netiktu pārtraukta, sapratu, ka viņš nebija daļa no grupas sastāva.

Pēdējā vakarā kopā ar  Vaņku arī aizdevāmies uz vietējo klubu.  Klubs kā klubs, tikai arī šeit kurīt varēja visur. Tualete smaržoja pēc zāles, visur citur pēc cigaretēm. Pat kratīties deju placī varēja ar smēķi mutē. Sākumā aizdevāmies civildrēbēs, bet ar tām laikam baigi iejukām pūlī un izskatījās, ka sadale ar jau bija notikusi visi smukākie skuķi jau izķerti. Pie manis pat pienāca jaunieši un interesējās, vai nevarot dabūt extazy. Vēlāk aizdevāmies uz mājām pēc hokeja krekliem un tad vismaz tapām pamanīti - hokeja līdzjutējus atpazīst arī jaunieši. Visi gribēja iedot pieci, papļāpāt, nofotografēties un tā tālāk.

Protams, protams, kas tas būtu par ceļojumu mūsu kompānijā, ja nenorisinātos arī Praha Open atklātais zoles turnīrs. Arī to mēs paspējām uzspēlēt visur - dzīvoklī, uz balkona, krogos un fanu pilsētiņā. Šoreiz mačos debitēja arī īpašais viesis Vitamīns Ints, tiesa gan, zemākajā līgā, bet vienmēr ar kaut ko ir jāsāk. Kopumā tika izspēlētas nepilnas 600 zoles partijas. Divus vakarus mači ilga līdz pat 5 rītā, kas gan nav nekas īpašs uz tā fona, kas notiek pašu zemē, tomēr priekš Prāgas ir ievērības cienīgs fakts.

Ar oriģinālajiem čempionāta talismaniem gan nofotografēties neizdevās (un nebija arī īpašas vēlmes, jo tie zaķi ir visai tizli), toties savs Bobs un Bobeks bija arī mūsu pašu kompānijā. Uz pēdējo maču pret Austriju viņi jau bija krietni kolorītāki un arī krietni lielākā alkohola reibumā kā īstie, tāpēc ir piedodams, ja viens no viņiem otrā perioda laikā noliekas uz auss, kamēr otrs atrodas pīpētavā laikā, kad mūsējie gūst uzvaru pagarinājumā. Pēc tam abi izbraukā visu pilsētu un kādas 5 stundas pēc mača un 9 stundas pirms Prāgas atstāšanas arī atrod ceļu uz mājām.

 Nedaudz saguris Bobs

 Es ar Bobu un Bobeku

 Bobs ar Bobu un Bobeku

 Bobeks ar Šveices faniem

Protams, šis ir ceļojuma atspulgs vairāk no mana skatpunkta, jo bez hokeja un zoles kompānijai bija arī atšķirīgas intereses, līdz ar to visu laiku kopā nepavadījām un katram bija arī savi piedzīvojumi. Kuram vairāk interesēja aplūkot krogus un izbaudīt nacionālo virtuvi, kuram vairāk interesēja kultūrvēsturiskie pieminekļi un Vecpilsētas apskate, cits devās maukās pabaudīt citus labumus, ar ko slavenas Austrumeiropas skaistākās pilsētas. Katrā ziņā, ceļojums tika aizvadīts uz ļoti pozitīvas nots un laiks atgriezties realitātē - darba un ikdienas rutīnas piesātinātajā, kur katrs pretimnākošais tautietis vairs nebļaus ''Sarauj!'' un nesveicināsies ar Tevi, kaut Jūs nekad iepriekš neesat redzējušies.

 Visu nedēļu neesmu darījis neko prātīgu - tikai smēlis!